Cūciņ’ galdā, un aiziet!

2010. gada 8. janvāris 00:00

Jubileju svin Kitija Bajinska Vallē.Kad mājās tiek veikti lielie tīrīšanas darbi, galdi sastumdīti tuvāk un apklāti ar gadalaikam raksturīgo balto drānu, no krāsns izņemti smaržīgi pīrāgi un sētā kaimiņu vīri ķidā maktenu cūciņu cienastam, ir skaidrs, ka tuvojas kāda nozīmīga jubileja. Šāda pirmssvētku aina novērojama vallietes Kitijas Bajinskas mājās.Gaviļniece stāsta, ka viss mūžs pavadīts tikai mīļotajā pagastā: «Esmu pat dzimusi Valles slimnīcā. Jā, mums tāda agrāk bija.» Gaviļniece lepojas ar to, ka viņas klase bijusi pirmā, kas pabeigusi Valles vidusskolu. Pirms tam tā bijusi tikai pamatskola. Skolas gados viņai padevušies visi mācību priekšmeti, taču vislabāk patikusi bioloģija. Iemīto taciņu Kitija turpinājusi, arī studējot Jelgavā, toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. No tiem laikiem valliete vēl joprojām uzturot ciešas saiknes ar četrām draudzenēm, ar kurām dalīja savu mazo istabiņu. «Mēs regulāri ciemojamies cita pie citas. Pagājušogad jau divas nosvinēja 50 gadu jubileju, šogad kārta mums pārējām trim,» tā Kitija.Pēc augstskolas beigšanas jubilāre vairākus gadus strādājusi par agroķīmiķi kolhozā «Valle». Taču pēc tā izputēšanas valliete kopā ar vīru Andri pievērsusies savai piemājas saimniecībai. Kitija lepojas ar to, ka viņas «Līčupes» ir tā saucamā ekoloģiskā saimniecība. «Īstenībā bija, vairs nav. Kādu gadiņu vai divus atteiksimies no šāda statusa, jo tas pašlaik ir kļuvis maķenīt par dārgu,» atklāj jubilāre. Brīžiem par šauruDēla izvēli kļūt par programmētāju, nevis izraudzīties kaut ko tuvāku vecāku nodarbei Kitija nemaz nenožēlo: «Ja viņš vēl pievērstos lopu audzēšanai, tad mums te kļūtu par šauru. Pietiek jau ar to, ka vasarā atbrauc un piepalīdz tur, kur tas nepieciešams.» Valliete atklāj, ka saimniecībai paplašināties šajā vietā ir gandrīz neiespējami, jo dzīvesvieta, neraugoties uz to, ka tā atrodas patālu no pagasta centra, ir cieši apdzīvota un brīžiem esot tā, ka lāgā nav pat vietas, kur apgriezties. Īpaši tas bijis jūtams Vecgada vakarā, kad tuvējie iedzīvotāji šāvuši gaisā raķetes. «Uh, kas tas bija par salūtu! Vienīgi gotiņas bija pārbijušās. Vajadzēja skriet skatīties, vai nemēģina uz mežu aizmukt,» stāsta Kitija.«Lai nu kā, kaimiņi ir gandrīz tādi kā ģimenes locekļi. Visi turamies kopā, cits citam izpalīdzam visādi,» tā jubilāre. Viņa atzīst arī to, ka visbiežāk ir tā, kas pie kaimiņiem dodas pēc sāls: «Brīžiem aizmirstu šo to iegādāties.» Tuvākais «veikals» esot kāds busiņš, kas uz šejieni noteiktā laikā atceļo no attālās Viesītes novada Lones.Nosaukumam neesot nozīmesTas, ka nu viņas pagasts pievienojies Vecumnieku novadam, nekādas īpašas izjūtas gaviļniecē neizraisot. «Kādreiz jau bijām Bauskas rajona sastāvā. Ja nemaldos, Valle reiz ietilpusi pat Jaunjelgavas un pat Jēkabpils rajonā,» tā Kitija. Jubilāre izskaitļojusi, ka taisnā līnijā uz kartes gan Aizkraukle, gan Bauska no viņas dzīvesvietas atrodas aptuveni vienādā attālumā – 40 kilometru. «Nav izslēgts, ka drīzumā atradīsimies jau pavisam citā novadā, taču būtībā tas neko nemaina – vienmēr esmu bijusi un būšu īstena valliete,» secina gaviļniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Cūciņ’ galdā, un aiziet!

Kategorijas