Dzimis laimes krekliņā

2010. gada 15. janvāris 00:00

Jubilārs – Rūdolfs Žamaitis.Tik labu atmiņu, kāda budberģietim piemīt arī 94 gadu vecumā, varētu vēlēties ikviens mūsdienu jaunietis. Tiekoties ar «Bauskas Dzīvi», gaviļnieks, uz galda velkot nelielus rimbuļus, atminas mūža spilgtākos mirkļus, it kā tos lasītu no savas dienasgrāmatas.Rūdolfs stāsta, ka viss mūžs nodzīvots Brunavas pagasta Budbergā. Vecāki bijuši lauksaimnieki, un viņam lauku darbos vajadzējis iesaistīties kopš mazotnes. «Nekāda vasaras brīvlaika nebija. Kā 15. maijā skola beidzās, tā bija jādodas ganos līdz 5. oktobrim, kad mācības atsākās,» stāsta jubilārs. Kad Rūdolfs sācis mācīties Budbergas pamatskolā, tajā varējis apgūt tikai četru klašu izglītību, taču drīzumā pievienota arī piektā un sestā klase. Gaviļnieks stāsta, ka matemātika sākumā nav padevusies, viņš to nav sapratis, taču vienā reizē abi ar skolotāju «ķērušies klāt vērsim pie ragiem» un minētais priekšmets kļuvis par mīļāko. Ļoti iespējams, ka tieši dažādu uzdevumu rēķināšana savulaik uztrenējusi jubilāra atmiņu.Paliek bez žiletēmSkumji budberģietim aizritējis mūža septiņpadsmitais gads – nomiris tēvs. Taču tas bijis arī pārmaiņu laiks, jo tad lauku saimniecību vajadzējis ņemt uz saviem pleciem. «Pats ķēros pie arkla, bet mamma pa gabalu koriģēja, kas un kā veicams,» atceras Rūdolfs. Tad sekojis dienests Latvijas armijas Kurzemes divīzijā, kas jubilāru aizvedis līdz Liepājai. Tur viņš apguvis telegrāfista iemaņas sakaru rotā. Šīs zināšanas ņemtas vērā arī tad, kad, nevienam negaidot, pienācis Otrais pasaules karš. Rūdolfs iesaukts vācu armijas prettanku divīzijā par stacijas «Berta–1» radiotelegrāfistu. Jubilārs uzskata, ka ir dzimis laimes krekliņā, jo kara laikā piedzīvojis vairākus gadījumus, kad dzīvība karājusies mata galā. «Vienā mierīgā dienā stacijā sēžu pie galda. Tik tikko esmu beidzis uzņemt radiosakarus, kad pēkšņi dzirdu lielgabalu dārdu. Bums! Un griesti, sadalījušies lupatās, pārkrīt man pāri. Dabūju tikai pāris nobrāzumu, jo lode trāpīja sijā. Nedaudz sāņus, un būtu pagalam,» atceras jubilārs.Līdzīgs gadījums noticis arī nākamajā rītā, taču to Rūdolfs uztver pat ar nelielu humoru: «Stāvu uz lauka, kad pāri galvai pārlaižas kukuruzņiks. Kaut kas nosīc, un desmit metru attālumā nokrīt aviācijas bumba. Tieši uz manas mašīnas. Galvenais, kas mani visvairāk uztrauca, bija tas, ka cieta visas žiletes. Nebija vairs, ar ko bārdu noskūt.»Nav nekāda noslēpumaTeju vai visi padomju gadi Rūdolfam Žamaitim aizritējuši, strādājot par būvbrigadieri Brunavas padomju saimniecībā. Viņa pakļautībā uzceltas daudzas lopu kūtis, fermas, kaltes, noliktavas, daudzdzīvokļu nami Bardžūnos, Straumēnos, Ērgļos un citviet Brunavā. Taču līdztekus darbam Rūdolfs nodevies arī kultūrai. Budberģietis stāsta, ka savulaik iesaistījies pašdarbībā – spēlējis teātri un dziedājis. Kopš tiem laikiem vismīļākās dziesmas esot «Pie dzintara jūras», «Silti vēji priežu silus glāsta» un «Daugav’ abas malas». «Taču tad, kad kāds graķīts šņabja ieņemts, kompānijā labprāt laidām vaļā arī tādas ziņģes kā «Šis alutiņš ir mūsu pašu»,» smejas jubilārs.Viņš ir pārliecināts, ka neliela alkohola deva, saprātīgi lietojot, nevienam nenāk par ļaunu. Taču to kā palīglīdzekli savam garajam mūžam gan gaviļnieks nemin: «Ilgdzīvošanas noslēpums? Man tāda nav. Nezinu, ko esmu darījis savādāk kā citi.» Lai nu kā, Rūdolfs ar dzīvi ir apmierināts, jo vecumdienas var mierīgi pavadīt siltā mājā, kur zem viena jumta sadzīvo arī jaunākās paaudzes, arī mazmazbērni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzimis laimes krekliņā

Kategorijas