Nesēž dīkā

2010. gada 5. februāris 00:00

85 gadu jubileju svin Elfrīda Dišlere.Vecumnieku iedzīvotāja Elfrīda Dišlere jau ilgus gadus pensijā, vadot savu otro dzīvi.» Toreiz Elfrīdai vakari pēc darba veikalā likušies diezgan garlaicīgi, kā nekā bērni lieli un vakaros mājās valdījis miers, kas dažbrīd kļuvis pārāk nomācošs: «Ja gribas būt labā fiziskā un garīgā formā, obligāti sevi jānodarbina ar kaut ko.» Tādēļ viņa savulaik nolēma apmeklēt kora nodarbības Vecumnieku tautas namā. «Astoņdesmitajos gados sāku dejot arī vecākās paaudzes deju kolektīvā un pēc tam vēl dziedāju sieviešu ansamblī «Kamenes», ar kuru apbraukājām apkārtējos kultūras centrus. Dziedājām pat pansionātos un bērēs,» atceras gaviļniece. Rakstīšot memuārus«Kur tik es savulaik iesaistījos?!» aizdomājas Elfrīda. Viens no neparastākajiem diplomiem, ko pensionāre «Bauskas Dzīvei» rāda, ir pateicības raksts par piedalīšanos olu izstādē, kas parakstīts 1990. gada 15. aprīlī. Netrūkst arī līdzīgu godarakstu par aktīvu iesaistīšanos pašdarbībā. «Vienīgi žēl, ka tagad vairs nevaru visur iet un skriet, atliek vien noraudzīties, kā to dara citi. Veselība neļauj.» Kora un deju kopas sastāvā krustu šķērsu izbraukāta visa Latvija. No katras vietas atvests kāds suvenīrs: medaļas un nozīmītes, kam veltīts īpašs laukumiņš mājās pie sienas.«Piecas reizes esmu piedalījusies arī Dziesmu svētkos. Tas nu gan ir viens lielisks pasākums, tāda gaisotne!» teic Elfrīda. Taču, neraugoties uz cienījamo vecumu, pensionāre vēl šobaltdien labprāt tamborē galda sedziņas, kuras šad tad izstāda, bet lielākoties dāvina radiem un draugiem. Viņa arī rosās piemājas dārziņā un vairākās siltumnīcās. «Nevaru nosēdēt mierā, un viss,» tā jubilāre. Pēdējā laikā, it īpaši aukstajās ziemas dienās, kad jūtamies «iesprostoti» četrās sienās, pensionāre labprāt raksta. «Nākamajā Vecumnieku avīzītē būs publicēts mans dzejolītis. Apsveru domu arī par saviem memuāriem,» tā jubilāre.Patīk saziņa ar cilvēkiemInteresanta bijusi arī darba dzīve. Kopš tā laika, kad Elfrīda 21 gada vecumā no dzimtās Baldones pārcēlās uz Vecumniekiem, līdz pensijai gaviļniece strādājusi par pārdevēju vairākos dažādu preču veikalos, tostarp divus gadus arī Stelpes pagasta Nīzerē. Savukārt viens no veikaliņiem reiz bijis iekārtots tās pašas mājas telpās, kurās viņa pašlaik dzīvo. «Vislabākais, strādājot lauku veikaliņā, ir tas, ka cilvēki uz turieni atnāk ne tikai, lai iegādātos visu nepieciešamo, bet arī tāpēc, lai arī izrunātos par visiem jaunumiem,» secina Vecumnieku iedzīvotāja.Saziņu ar cilvēkiem arī pašreiz Elfrīda vērtē augstu: «Cik patīkami ir, kad ciemos atnāk draudzenes, ar kurām agrāk kopā dziedājām un dejojām. Tad mēs izrunājamies par vecajiem, labajiem laikiem un apspriežam arī pašreizējos notikumus.» Turpat arī esot ģimene, blakusistabās uzturas mazmeita, atbrauc dēls. Lielākoties atvašu saimes apmetušās uz dzīvi tuvumā, tādēļ nav bijis problēmu visiem sabraukt ciemos uz Elfrīdas jubileju. «Vienīgi meita, kas dzīvo Liepājā, nevarēja ierasties. Labi arī, ka necentās līdz šejienei nokļūt, jo tādā laikā var palikt ieputināts meža vidū.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nesēž dīkā

Kategorijas