Lībiešu krasta ledājos

2010. gada 5. februāris 00:00

Ceļosim! Ziemā var ieraudzīt citādu jūrmalu.Dziļos sniegos iegrimušais lībiešu krasts Kurzemē dabas vērotājiem ir laba izvēle brīvdienās. Lai nokļūtu līdz jūrai, ir jābrien pa dziļām kupenām, tādēļ vajag izturīgus, siltus apavus. Piekrastes daļā starp Kolkasragu un Ventspili uz liedagu ved tikai stirnu un zaķu pēdas.Pa piejūras šoseju braucot uz Kolku, ceļa labajā pusē paveras gluži neticama ainava. Šķiet, ka jūras līča ledus vāks sniedzas līdz pat horizontam. Lai gan Zviedrijas meteoroloģiskā centra satelītattēli fiksē faktu, ka līdz februāra sākumam bija aizsalusi līča lielākā daļa, jūras virsma nav tīrums, pa kuru var iet, cik vien tālu acis rāda. Ledus biezums svārstās no pieciem līdz desmit centimetriem, bet atklātā jūrā tas ir plānāks. Virsmā parādās gan plaisas, gan neaizsalušas lāmas. Uz Ragaciema pludmali taciņu jau ieminuši ziemas sporta cienītāji un fotoamatieri. Tā kā diena ir ļoti auksta, turklāt pūš ziemelis, liedagā atrodas vien daži puikas ar suni. Dīvaini, ka neredz nevienu putnu, izņemot vārnas. Acīmredzot kaijas ir pārvietojušās uz līča neaizsalušiem apgabaliem. Paziņas Artūra senči Ragaciemā ir dzīvojuši vairākās paaudzēs. Bargās ziemās viņa vecaistēvs un citi zvejnieki sēdušies zirga kamanās un veduši savu pre-ci – kūpinātus lucīšus – uz Vidzemi. Ceļš kā lidlauks Taču ļoti aukstas un sniegiem pārbagātas ziemas Kurzemes piekrastē tomēr ir retums. Viens no temperatūras rekordiem tika sasniegts janvāra nogalē, kad Lūžņā termometrs no rīta rādīja mīnus 25 grādus. Lūžņa vēsturiski ir bijis lībiešu pēdējais apdzīvotais ciems 75 kilometru garā ceļa posmā no Kolkas līdz Ventspilij.Asfaltētie vietējās nozīmes ceļi šoziem Kurzemē ir krietni labāki nekā Zemgalē. Taču prieki par gludo asfaltu beidzas Kolkā. Cauri Slīteres mežiem līdz Lūžņai ir jābrauc nepilni 50 kilometri. Ceļš ir plats kā lidlauks, ļoti slidens, bet apmales nav saskatāmas. Piepeši brauktuves vidū parādās trīs stirnas. Tās draiskojas kā kaķēni un vispār nereaģē uz automašīnas signālu. «Ugunskurs» debesīs Lībiešu piekrastes ciemos pastāvīgi dzīvo tikai nepilni divi desmiti cilvēku. Vasarā, kad ierodas veco namu jaunie īpašnieki, rosība kļūst lielāka. Daba ir dzīva un neskarta, jo Slīteres rezervāta zonas apsaimniekošanas noteikumi ir ļoti stingri.Kolkā neviļus kļūstam par neparastākā līdz šim redzētā saulrieta aculieciniekiem. Debesīs piepeši iekvēlojas milzīgs «ugunskurs». Tad liesmojošā pamale kļūst par kustīgu gaismas kūli flamingo rozā tonī. Tas kā dūmi veļas pāri galvām, radot krāsu un atspulgu mistēriju.Pa stirnu taku Sasniedzot Lūžņas ciemu, kurā tagad ir trīs mājas un četri iedzīvotāji, vispirms nolemjam doties uz jūru. Ejam pa stirnu pēdām. Sniegs sākumā ir līdz ceļiem, bet gadās arī iegrimt līdz viduklim. Šķiet, mēnešiem neviens nav gājis pa meža taciņu. Pludmalē piedzīvojam vilšanos. Kāpās stāv divi padomju armijas laika bunkuri, kam jaunie īpašnieki piestiprinājuši plāksnītes ar romantiskiem māju nosaukumiem.Visa lībiešu piekraste padomju laikā bija militārā zona, bet Lūžņas jūrmalā atradās robežsardzes kuteru degvielas krātuves. Jūra nav aizsalusi, ledus zona ir pavisam šaura. Piekrastes ledājos daba ir izveidojusi fantastiskus ledus tuneļus, kuros var patverties no svelošā vēja. Atceļā ar nosalušiem pirkstiem plūcam zilas kadiķogas un nevaram saprast, kāpēc izteiktie vārdi atbalsojas tik skaļi. Mirkli pierimstot, saprotam: šeit valda tik dziļš un visaptverošs klusums, kādu tikai retumis gadās piedzīvot.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lībiešu krasta ledājos

Kategorijas