Skats latviešu leģionāru vēsturē

PAULIS VĪGANTS, Daugavas Vanagu Latvijā Ceraukstes nodaļas priekšsēdētājs

2010. gada 5. februāris 00:00

Okupācija, apcietināšanas, deportācija 1940. un 1941. gadā tautā radīja protestus. Latviešu vīri bija gatavi cīnīties un ziedot pat savu dzīvību, lai satriektu komunistu varu.Sākas mobilizācija Tiklīdz vācu karaspēks 1941. gadā bija padzinis Sarkano armiju no Latvijas, latvieši sāka organizēt savas nacionālās militārās vienības, bet vācieši tam nepiekrita. Viņi pieļāva tikai policijas bataljonus savā tiešā pārvaldībā. Vēlāk vāciešiem Krievijas plašumos pret Sarkanās armijas pārspēku sāka trūkt karavīru, viņi arvien vairāk spieda latviešus formēt savu bataljonu. 1943. gada sākumā papildspēks bija ļoti nepieciešams, un 10. februārī Hitlers pavēlēja formēt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Tiesības aizstāvēt sevi pret uzbrucējiem ir ikvienai dzīvai radībai. Nebūtu bijis Baigā gada, nebūtu arī Latviešu leģiona. Sākās mobilizācija. Viena daļa gan centās no tās izvairīties, bet vairākums apzinājās situācijas nopietnību un stājās leģiona rindās. No mobilizētajiem izveidoja 15. un 19. divīziju.1944. gada martā abas leģiona divīzijas pirmo reizi cīnījās blakus. Šī bija arī pirmā reize, kad abu divīziju vienības latviešu virsnieku vadībā piedalījās kopīgā uzbrukumā, gūstot labus panākumus. Tāpēc Daugavas Vanagu Centrālā valde 1952. gadā pieņēma lēmumu 16. martu noteikt par Latviešu leģiona atceres dienu. To Daugavas Vanagu organizācija piemin katru gadu.Atkāpe pagātnēAtceroties, kā abas leģiona divīzijas cīnījās Veļikajas upes krastos, neliela atkāpe vēsturē. 12. gs. apgabala austrumos ir dzīvojis mūsu senču atzars – latgaļi. Vēl tagad daudzos vietvārdos var saskatīt mūsu valodas saknes. Arī Veļikajas krievu vārdam agrāk bijis latgaļu vārds Mude. Kādreiz Mudes-Veļikajas upe bijusi mūsu robežupe, kas atradās 60 kilometru no Latvijas tagadējās robežas.Kurzemes cietoksnis izturējaPēc ienaidnieka sekmīga lieluzbrukuma 1944. gada jūnijā Vitebskas rajonā vācu fronte bija jāatvelk uz Latvijas pusi. Sarkanarmijas pārspēks bija tik liels, ka 19. divīzija līdz ar vācu armiju bija spiesta atkāpties caur Cesvaini un Tirzu līdz pat Mores pozīcijām, kur notika lielas kaujas. Sarkanā armija tika apturēta, un tai neļāva izlauzties līdz Baltijas jūrai, un vācu 18. armija no Igaunijas varēja atkāpties uz Kurzemi, kur kopā ar 19. latviešu divīziju sākās pēdējais cīņu posms, ieņemot pozīcijas Džūkstes rajonā.15. oktobrī sākās Sarkanarmijas pirmais lieluzbrukums. Līdz marta beigām tādu bija pavisam seši. Smagumpunkts bija 19. divīzijas iecirknī. Pretinieka skaitliskais un tehniskais pārspēks bija milzīgs, pat desmitkārtīgs. Taču Kurzemes cietoksnis izturēja visus lieluzbrukumus un palika neuzvarēts. Latviešu leģiona 19. divīzijas cīņas kļuva par leģendu, ko pieminēs vēl nākamās paaudzes. 1945. gada 8. maijā Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem bija jānoliek ieroči, jo Vācija kapitulēja. Vispirms krita Berlīne un tikai tad arī Kurzemes cietoksnis. Daudzi cietokšņa aizstāvji ieročus nenolika, bet iegāja mežos, un cīņa turpinājās līdz pat 1952. gadam.Varoņi paliek nesaprastiAtmiņas par Latviešu leģionu un leģionāriem nav rimušas pat pēc 50 gadiem. Krievu imperiālisti un komunistu nievas turpina apmelot leģiona cīnītājus. Turpretim Rietumu sabiedrība jau 1946. gadā atzina, ka latviešu leģionāri nebija fašisti. Sāp gan, un ir nesaprotami, ka vēl ir tādi latvieši pat valdībā un Saeimā, kuriem nav cieņas pret izlietām asinīm un kuri nav bijuši Lestenes brāļu kapos un neizprot 16. marta nozīmi.Saeima 1998. gadā pieņēma deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā. Tajā minēts: «Latvijas valdības pienākums ir rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskāruma novēršanu Latvijā un ārzemēs.» Tajā pašā laikā Saeima pieņēma lēmumu 16. martu noteikt par atceres dienu. Pret to vērsās vietējie krievu kolonisti, un austrumu kaimiņš lika manīt savu nepatiku. Tad mūsu tautas pilnvarotie šo dienu gļēvi nostrīpoja.Ierobežotā piemiņaKad pēc gadiem leģiona veterāni un viņu draugi, no Doma baznīcas nākdami, gribēja saviem kritušajiem biedriem pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, tam apkārt bija apjozta sēta. Kā šogad rīkosies Rīgas dome?Bijušo leģionāru palicis tikai nedaudz vairāk par tūkstoti, viņi jau vecāki par 80 gadiem. Vecie vīri zina, par ko viņi cīnījās, un 16. marts ir viņu diena. Es domāju, ka nevienam nav tiesību viņiem liegt pieminēt savus kritušos cīņubiedrus. Nav vajadzīgas mūsu ienaidnieku «pamācības», ko un kad atcerēties.Latviešu patriotiskais dzejnieks Andrejs Eglītis saka: «Tev, latvju leģionār, nav jākaunas/ No savas tautas brīvestībai dotās cīņas, –/ Nāks laiks, un tavu kapu pat nīdējs appušķos,/ Un valdniekiem no acīm nobirs melu zvīņas.»Saeima vēl pērn, septembrī, kārtējo reizi nobalsoja pret nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa piešķiršanu leģionāriem. Ar Tautas partijas un LPP/LC deputātu «gādību» vecie leģionāri arī turpmāk nesaņems ikmēneša pabalstu no Aizsardzības ministrijas budžeta.Mēs, vecākā paaudze, labi atceramies tā sauktos Ulmaņlaikus, kad augām brīvā Latvijā, baudījām izglītību un no bērnu dienām bijām audzināti latviskā garā. Kaut tagad tā būtu!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skats latviešu leģionāru vēsturē

Kategorijas