Viss nāk un aiziet tālumā

2010. gada 5. marts 00:00

70 gadu jubileju svin saulainietis Aldis Klemme.Pie sienas rūpīgi piekabinātās medību trofejas – briežu, aļņu ragi, kā arī uz dīvāna skaisti izklātā bebrāda – un citi priekšmeti istabā gandrīz paši pastāsta par Alda Klemmes mīļāko nodarbi. Taču, kā atzīst vēl nupat bijušais Saulaines profesionālās vidusskolas lauksaimniecības mehanizācijas pasniedzējs, viņu vairāk saista šaušana nedzīvos mērķos. Aldis ir iesaistījies daudzās sacensībās Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Par dalību tajās liecina medaļu pilns koferis, ko saulainietis bez liekas kautrības atrāda «Bauskas Dzīvei». To vidū ir arī apbalvojumi par uzvarām vai labiem finišiem dažādu veidu slēpošanas sacensībās. «Jā, pēdējā vidusskolas klasē sāku aizrauties ar ziemas sporta veidiem,» stāsta Aldis. Mīlestība pret slēpošanu nav rimusi arī tagad, par ko liecina pie mājas ieejas atstatītais slēpju pāris. Šī ziema tādiem priekiem tik tiešām bijusi piemērota.Piedzīvojumi ar kamieliAlda dzimtā puse ir Iršu pagasts, kas atrodas starp Pļaviņām un Ērgļiem. Skolas gadi jubilāram asociējas ar tēva Jāņa un viņa brāļa izsūtījumu. Tēva brālis nokļuva Kazahstānā. Saulainietis savulaik bija arī aizbraucis ciemos uz turieni pie onkuļa un pārliecinājies, ka viņam tur slikti neklājas. Visspilgtāk palikusi atmiņā tikšanās ar kamieli: «Dodoties pastaigā, uz lauka ieraudzīju mierīgi guļam šo kupraino dzīvnieku. Gāju tuvāk, un viņš, mani ieraudzījis, piecēlās visā savā staltumā un tik dusmīgi nosprauslājās, ka siekalas lidoja pa gaisu. Sapratu, ka joki mazi, un, pieliekot soli, laidos lapās.» Par laimi, tuvumā atradusies kāda ūdenstilpe, kurā varējis paglābties no satrakotā kamieļa. Taču kādam citam jaunietim gājis nedaudz trakāk. Bēgot no šī dzīvnieka, viņš ielēcis kādā bedrē, bet kamielis izlēmis uz tās apgulties.Savukārt Jānis, gaviļnieka tēvs, nokļuvis Sibīrijas tālajos austrumos, volframa raktuvēs Kolimā. Viņam raktuvēs nav bijis jāstrādā, jo Jānim bijusi galdnieka izglītība, kas augsti novērtēta. Pēc septiņiem gadiem izsūtījumā tēvs sveiks un vesels atgriezies dzimtenē. Pa to laiku Aldis jau bija paguvis izmācīties Lauksaimniecības universitātē par inženiermehāniķi. Laiki mainās«1963. gada septembrī sāku strādāt Saulaines tehnikumā. Taču nepaspēju īsti vēl iejusties, kā mani iesauca armijā. Tā paša gada decembrī jau atrados Novgorodā,» atceras Aldis. Lai dienests beigtos agrāk, jubilāram bija jāiegūst komandiera pakāpe. Tas izdarīts, un pēc diviem gadiem viņš varējis atgriezties darbā. Taču, tā kā tajos laikos komandieri padomju armijā bija deficīts, 1968. gadā kara dienestam tika meklēti cilvēki ar šādu pakāpi. «Toreiz es izvairījos. Aizbraucu pie tēva. Atrada kādu citu, ko iesaukt. Taču pēc gada nepaveicās, nācās vien braukt uz Kaļiņingradu,» stāsta Aldis. Arī šoreiz viņš varējis atgriezties mājās pēc diviem gadiem: «Skolotājus laida prom gadu agrāk.» Nu beidzot gaviļnieks kārtīgi varējis nodoties darbam skolā. Aldis vadījis gan lauksaimniecības mehanizācijas lekcijas, gan arī šaušanas pulciņu. To apmeklējuši padsmit jauniešu, puse bijušas daiļā dzimuma pārstāves.Pērn, kā lielākā daļa strādājošo pensionāru, saulainietis darbu skolā pametis. Uz jautājumu, vai mācību iestādes un tās audzēkņu viņam pašreiz pietrūkst, Aldis atbild, ka daļēji: «Kādu vienu lekciju dienā vēl varētu novadīt, taču visu dienu ar skolēniem strādāt pie prakses darbiem vairs nevēlētos. Tas ir tik nogurdinoši.» Viņu skumdinājis tas, ka pēdējos gados skolēnu sastāvu veidojuši pārsvarā pilsētnieki, kuriem neesot vēlmes mācīties un kuri nekad mūžā ar lauksaimniecības tehniku nestrādās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Viss nāk un aiziet tālumā

Kategorijas