Kalnu un ūdens krāsas

2010. gada 11. jūnijs 00:00

Ceļosim! Nedēļu pavada pie Gardas ezera Itālijā.Pēc kāpšanas kalnos sāpēja muskuļi, toties sirdis sildīja itāliešiem tik pašsaprotamā viesmīlība, – tā Itālijas ziemeļu kalnainē pie Gardas ezera pavadīto otro maija nedēļu rezumē Iecavas novada sākumskolas «Dartija» pedagoģes Irīna Freimane, Žanna Trihonova un Aija Krūmiņa.Daba un ģimeniskumsIecavnieces uz Trento apgabala Torbolas pilsētiņu devās starptautiskā skolu vides un drošības projektā. Lai arī darbdienas veltītas projekta nodarbībām un apspriedēm par dažādām izglītības metodēm, brīvais laiks atvēlēts krāšņās apkārtnes apskatei, izjūtot viduslaiku elpu un mazā kalnu ciemata ģimeniski sirsnīgo gaisotni.Nodarbībās apmeklēta Sarkas ieteka ezerā pie Torbolas, kas putnu ligzdošanas laikā ir liegums. Vides speciāliste rādījusi, kur ligzdo gulbji, peld pīles ar pīlēniem un citi putni. Šīs vietas ir nožogotas, un nevienam nenākot prātā pārkāpt norādes.Aija ar pirmo dienu gribējusi nokļūt kalnos, lai arī viņai bail no augstuma. Kad ar funikuleru pacēlušās 1,7 kilometru augstumā, kur aplūkojušas ziedošus krokusus, gaiļpiešus un māllēpes, pēkšņi piecās minūtēs laiks apmācies tā, ka apkārt neko nevarēja redzēt. «Bija tāda izjūta, ka varētu sākt raudāt,» atzīstas Aija.Senās iespaidīgās celtnes un baznīcas Itālijā uztur ģimenes, dzimtas, stāsta Irīna: «Visur vispirms stāstīja, kas ir māte un tēvs. Itāliešiem ģimene ir ļoti liela vērtība, svarīga ikdienā.» Uzņem kā savējosViešņas trāpījušās nebijušos laikap-stākļos – pēc vietējo teiktā, lietus šajā gadalaikā te ir reizi 20 gados. Upe bijusi kā dubļu straume, ezers mainījis krāsu teju ik pa stundai. Kad pali pārskrējuši, upe tecējusi zaļgana, jo gaisma ūdenī lūst virs baltiem akmeņiem. Ziedējušas palmas, un Žanna «noķērusi» pirmo iedegumu.Kalnu pilsētiņās cilvēki ir ļoti laipni un atvērti, stāsta ceļotājas, ne mirkli nebijis baiļu apmaldīties, palikt bez naudasmaka vai kafejnīcā saņemt ko citu, nekā cerēts. Kādā krodziņā pētījušas ēdienkarti, lai nogaršotu ko īsti itālisku. Pienāk saimnieks un saka – jūs esat no Latvijas, atbraukuši uz pirmsskolu, kurā mācās mans bērns. «Tad viņš mums uzsauca cienastu,» priecājas Irīna. Arī veikalā pārdevējas viešņas pazinušas un stāstījušas, kuri radi iesaistīti projektā.Citronkoki un nākotneVienā brīvdienā apmeklēta Venēcija, kur piepildījušas katra īstena romantiķa sapni – braukušas ar gondolu. Vēsturiskās celtnes, slavenie tiltiņi ar veikaliņiem apskatīti daudzu citu tūristu kompānijā. Ūdens līmenis tobrīd bijis zems – gondolieris rādījis augstāko atzīmi, kas bija metru virs līmeņa. Irīna atcerējusies teicienu – pilsēta ar pagātni, bet bez nākotnes. Kad no centrālās salas braukušas uz stiklinieku mājvietu Morēno, redzējušas daudz sabrukušu māju. Arī centrā pirmos stāvus vairs neapdzīvo.Torbolai tuvējās kalnu un ezera piekrastes pilsētiņas Nago, Arko, Limone, Malčezīne izpētītas pamatīgi. Redzējušas vienu Gardas daļu – pa kalna ieplakā izstiepto ezeru visā garumā ar prāmi būtu jābrauc trīs stundas. Pilsētiņas pāriet viena otrā, līdzīgi Latvijas jūrmalciemiem, pa gājēju un riteņbraucēju celiņiem tās var izstaigāt kājām. Katrā ir cits atpūtas veids – ģimenēm, ar riteņiem, nūjošanu, soļošanu, burātājiem, laivotājiem, Torbolā – sērfotājiem. Kalnos ir riteņbraucēju trases ar dažādu grūtības pakāpi, visur var noīrēt pilnu inventāru. Ziemā te ir slēpošanas trases.Limonē – mākslinieku pilsētā – iepazītas viduslaiku pils atliekas, kur terasēs sastādīti citronkoki. «Staigājām stundām, pētot dažādas šķirnes ar dažādu formu un nokrāsu augļiem,» atminas Irīna. «Ieliņas tik šauras, ka nevar saprast, kā viņi vispār kaut kur piebrauc, bet viss tik tīrs!» brīnās Aija.Arko iespaidīgākais licies piecu hektāru botāniskais dārzs ar tūkstošiem augu. Atbrauks vēlreizNo Arko nolēmušas Torbolā atgriezties kājām. Daži nogājuši piecus kilometrus pa gājēju celiņu, citi vēl kilometru pa šoseju, bet Irīna ar ceļabiedri izvēlējusies kalnu trasi, un kopumā pieveikušas astoņus kilometrus – kāju muskuļi sāpējuši vairākas dienas. «Attāluma izjūta mānīga – redzam mērķi, tātad tuvu. Bet ceļa ta’ nav! Tā kalnos iet Zemgales līdzenuma iemītniekiem!» tagad smejas Irīna.Iecavnieces iepazinušas kalnu ciematu dzīvi, bijusi tāda izjūta, ka visi atpūšas, neviens nestrādā, dienas vidū sēž kafejnīcā. Itālijā jau bija sācies siestas laiks, veikalos pa dienu divu stundu pārtraukums, kas vasarā vēl pagarinās, atkarībā no karstuma dienas vidū.Žannai un Aijai šis bijis pirmais brauciens uz Itāliju. Irīnai – ceturtais, taču emocionāli visspilgtākais. «Iepriekš biju parasta tūriste, kas staigā kopā ar gidu,» skaidro Irīna, «šoreiz brīvi dzīvojām, staigājām, iekļāvāmies vietējā kopienā.» Pēdējās dienās tulku teju vairs nevajadzēja – sapratušas gan angļu, gan itāliešu valodā sacīto.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kalnu un ūdens krāsas

Kategorijas