Nākotnei stāda parku

2010. gada 18. jūnijs 00:00

Rundāliete Ludmila Knoka par sevi saka: «Ja gribu, lai manai meitai un dēliem būtu tik daudz uzmanības, sarunu, gādības, cik nepieciešams; lai visu pagūtu un bērniem manis nepietrūktu – nākas kustēties četras reizes ātrāk.»«Bauskas Dzīves» slejās Ludmilas vārds ir diezgan bieži pieminēts. Pašvaldības attīstības nodaļas speciāliste informē par iesniegtajiem, apstiprinātajiem projektiem un to realizāciju. Rīdziniece, juriste, kura 80. gados atnāca līdzi vīram dzīvot uz vecu, mazu mājiņu laukos. Meita vēl negāja skolā, kad vīrs no ģimenes aizgāja. Ludmilai palika četri bērni, divas rokas, zemnieku saimniecība un nekāda algota darba. Pieņemt pārmaiņasDzīves sagādātie pārbaudījumi Ludmilai palīdzējuši izvērtēt, kas ir labi, slikti, viegli, grūti, iemācījuši nebaidīties no pārmaiņām un pieņemt tās. Viņa uzskata, ka noticis tā, kā jānotiek, un arī bērni ir izauguši.22. jūnijā, kad Ludmilai vārdadiena, Aleksam būs izlaidums Latvijas Universitātes maģistrantūrā. Viņš jau ir iestājies nākamajā maģistrantūrā Nīderlandē, bet pirms tam, jūlija beigās, Ludmilas Knokas vecākajam dēlam būs kāzas. Fiziku Latvijas Universitātē turpina studēt dēls Ainārs. Vispirms Alekss, tagad Ainārs bakalaura studiju laikā saņem privātā Vītolu fonda stipendiju, un viņi novērtēja, cik svarīgi tas ir ģimenei. Pilsrundāles vidusskolu nākamgad absolvēs Artūrs, septīto klasi pabeigusi meita Anna Marija, kura ceturto gadu mācās arī Bauskas mākslas skolā.Tas, ka bērni mācās labi, šajā ģimenē iegājies kopš mazotnes. «Manuprāt, skolas programma nemaz nav tik sarežģīta, katrs bērns to var apgūt sekmīgi,» saka mamma, kurai nekad nav bijis laika sēdēt bērniem līdzās un pārbaudīt, vai izpildīti mājas darbi. Dažādi talantiJebkura laba akadēmiskā izglītība ir labs pamats, to Ludmila ir mācījusi bērniem un arī pati pērn pabeidza maģistrantūru Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Vides pārvaldības institūtā.«Protams, viegli nav bijis, katru dienu karbonādes ēst neiznāk, bet veselīgais uzturs nemaz tik dārgi nemaksā, jāiemācās gatavot, jāskaita nauda. Pats no sevis jau nekas nenotiek, viss izaug no mūsu pūlēm. Neuzskatu, ka būtu izdarījusi ko īpašu, bet tas gan ir fakts, ka mūsu sabiedrībā netiek novērtēts mātes, sievietes ieguldījums, radot un audzinot bērnus. Tas ir darīts tikai vārdos,» atzīst Ludmila.Bērnus raksturojot, mamma stāsta, ka Aleksam vienmēr ir paticis mācīties. Viņa mazotnē bērnu grāmatas nopirkt nevarēja, tāpēc katru dienu gājuši uz bibliotēku, zēns stundām varējis tās pētīt. Tagad Aleksam ir ļoti daudz draugu visā pasaulē. Brālis Ainārs ir ļoti sabiedrisks, sportisks, no 2. klases Bauskā trenējies teikvondo, līdz ieguvis melno jostu. Tagad viņš iestājies studentu korporācijā. Dēls Artūrs ir ļoti savdabīgs, viņam ir viedoklis par visu, bet par savu nākotnes izvēli viņš vēl nav skaidrībā. Meita Anna Marija ir izteikti māk-slinieciska būtne, savukārt brāļi, labu vēlot, piedalās māsas audzināšanā, kā varēdami.Svarīgs ir atbalstsLudmilu ir vadījusi stingra ticība Visaugstākajam spēkam. Viņa atgādina stāstu par krustu. Kāds cilvēks visu laiku žēlojies, ka viņam jānes pārāk smags krusts. Dievs viņu ievedis kādā istabā un teicis, lai izvēlas, kurš liekas labāks. Cilvēks lūkojis arī – viens krusts no dzelzs, cits no koka, akmens, ir mazāki, lielāki, vidū tāds vidējs. To viņš gribētu gan! Dievs atbildējis: tas jau ir tavs krusts. «Bērnus nekad neesmu uzskatījusi par apgrūtinājumu. Viņi četri ir manas dzīves piepildījums. Viņu dēļ ir bijis vērts dzīvot, strādāt, mācīties. Mums kopā bijuši tādi laimes brīži, kad licies – sirds ceļas spārnos. Kaut gan tikpat labi varam arī vienā brīdī sastrīdēties. Bērni ir dzimuši Jaunavas, Vēža, Dvīņu, Skorpiona zvaigznājā, es pati Auns – raksturiņi! Esam atšķirīgas un spēcīgas personības,» teic L. Knoka.Ludmila atzīst, ka liela nozīme ir tam, ka viņas ģimeni vienmēr ir atbalstījis brālis, ir labi skolas laika, studiju laika draugi, tepat Rundālē dzīvo mamma. «Reizēm ir teikuši, ka lidinos mākoņos. Bet pierādījies, ka mani sapņu mākoņi ir daudz stingrāki nekā mājas un manta, ko dažam tagad ir paņēmusi banka. Ir mūžīgās vērtības. Tās, kuras nevar uzvilkt pirkstā, pakārt kaklā, uzģērbt. Mūsu māja ir kļuvusi vēl vecāka, un šovasar beidzot ceru veikt remontu.Nākotnei esam sākuši stādīt parku. Dēsti no kokaudzētavām, no paziņām. Saka, ka cilvēkam mūžā ir jāiestāda viens koks, es to cenšos darīt arī par saviem draugiem. Man vēl nav 50, redzēšu šos kokus izaugam. Kad būšu pensijā, būs, kur staigāt, ko darīt,» tā L. Knoka.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nākotnei stāda parku

Kategorijas