Omīte dzīvoja dežūrrežīmā

2010. gada 2. jūlijs 00:00

Viņa ir apbrīnojama, enerģijas pilna, labestīga, ieinteresēta, gatava palīdzēt, – tā par baušķenieci pensionāri Ilgu Zvejnieci saka iecavniece Ināra Potaša. Augu gadu, izņemot vasaras, viņa uz Bausku brauc reizi mēnesī, kad poliklīnikas telpās Ilga Zvejniece aicina kopā ģimenes, kurās aug bērni ar attīstības traucējumiem.Vajadzīgs atbalstsGrupas nodarbības Bauskā notiek ar «Velku fonda» atbalstu, kurā saprotošus cilvēkus uzrunājusi tieši Ilga Zvejniece. Uz Bausku brauc psihologi, mediķi, tiek diskutēts par dažādām tēmām. Ne viena vien māmiņa pēc šīm nodarbībām atzinusi, cik nospiesta un nogurusi jutusies, cik ļoti pārdzīvojusi, ka viņas bērns ir citādāks nekā pārējie. Ilga Zvejniece uz to atbild: «Viņi ir tādi paši cilvēki kā jebkurš, ja nu vienīgi vēl vairāk, ar lielāku iejūtību un pacietību mīlami.»90. gadu sākumā Ilga Zvejniece nolēma palīdzēt meitai studēt un strādāt. Mamma mājās brauca ik vakaru, tomēr ikdienas rūpes par mazmeitu bija vecmāmiņas ziņā. Toreiz nebija tādu atbalsta grupu, kādas tiek veidotas tagad. Iespējams, arī Ilgai tās trūcis. Iemīļoto darbu slimnīcas laboratorijā viņai nācās pārtraukt arodslimības dēļ. Pirmajos gados sarast ar to bijis ļoti grūti. Taču, esot kopā ar mazmeitu, Ilga jutusi, ka viņa nevis vairāk nogurst, bet gan kļūst stiprāka.Nevis žēlot, bet iedrošināt«Nebija citas izvēles. Ko līdzēs sevis žēlošana un raudāšana? Jādzīvo! Mazmeitai veselības dēļ vajadzēja īpašu diētu, viņa nevarēja ēst maizi un graudu produktus. Negaudos – redz, kāda mums nelaime, ka neesi vesela! Skaidroju, ka gluži vienkārši ir daži produkti, kurus viņa nevar ēst. Vienmēr centos iedrošināt, ka meitēns visu varēs, spēs. Reizēm brīnījos, kur man tāds spēks un vārdi radās.Mazmeita pabeidza Mūzikas skolu, apmeklēja vokālo studiju, piedalījās konkursos, uzstājās, kopā braucām uz koncertiem un teātra izrādēm. Centos, lai viņas dzīve būtu bagāta ar pozitīviem iespaidiem, un tāda bija arī manējā,» atzīst Ilga Zvejniece.Īsto diagnozi – celiakija – mazmeitai ārsti noteikuši tikai pēc piecu gadu vecuma. 90. gadu vidū specifiskos bezglutēna produktus bija grūti iegādāties un šo saslimšanu diagnosticēja retajam. Tāpēc cilvēki cieta, nezinādami, kas ir sliktās pašsajūtas iemesls. Tagad jau ir krietni vienkāršāk – var iegādāties glutēnu nesaturošus miltus, no kā cept maizi un pankūkas, nopērkami speciālam uzturam derīgi cepumi, vafeles, makaroni, stāsta Ilga Zvejniece. Katrai sava rikaSākumā vairākus mēnešus abas centušās aizmirst, ka maize vispār ir pasaulē un veikalā. Mazmeita aizgājusi uz skolu, bet kaimiņiene zvanījusi pie durvīm, aicinot, lai nu nākot rupjmaizi saēsties... Pamazām Ilga uzzinājusi, ka ir daudz produktu, ko celiakijas pacienti drīkst lietot, – visi dārzeņi, saknes, ogas, liesa gaļa, zivis, rīsi, griķi, kukurūza un soja. Jāēd ir mazāk, toties biežāk, nekā to dara pārējie.Tā viņa mācījusies ar šo viltīgo slimību saprasties, izgudrojusi, kā kotlešu gaļai pievienot smalki sarīvētus burkānus, kāpostus un svaigu kartupeli, mācījusies no rīsu miltiem cept maizi un dažādas citas veselīgas gudrības. Gājusi veikalos pie plauktiem, rūpīgi pētot sīksīkiem burtiem uzrakstīto produktu sastāvu. Mīļākā pasaulēVecmāmiņa ne tikai pieradusi dzīvot dežūrrežīmā, uz minūti sagaidot mazmeitu ar siltām pusdienām stundu starpbrīdī, viņa arī beigusi datorkursus, lai vairāk informācijas varētu atrast internetā, sazināties ar citiem, meklēt atbildes uz jautājumiem. Pēc astotās klases pabeigšanas Bauskas pamatskolā nu jau divus gadus mazmeita mācības turpina Rīgā, dzīvojot kopā ar mammu. Izaugusi patstāvīga meitene, sabiedriska, mīļa, vērtē Ilga Zvejniece.Pie vecmāmiņas viņa brauc ciemos, aicina uz saviem skolas pasākumiem un koncertiem. Savukārt vecmāmiņa no mazmeitas ik pa laikam saņem īsziņas, kurās apliecināts, ka viņa ir superīga omīte, vismīļākā pasaulē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Omīte dzīvoja dežūrrežīmā

Kategorijas