Ar liepziedu baltu izsmaržo tikšanās prieks

2010. gada 9. jūlijs 00:00

Skolas laiks, lai cik tālu atkāptos pagātnē, visam mūžam stīdz cauri un silda arī sirmajos gados.Pāces skolas 90 gadu jubilejas salidojumā bija daudz aizkustinošu brīžu, kuros vienlaikus ar atmiņām par mācību gadiem jautās ģimeniskums. Tiešā un arī pārnestā nozīmē.Katrs jūtas kā savējaisBaušķeniece Velta Šulce bija ieradusies ar meitām, lai parādītu, kur aizritējuši viņas skolas gadi. Kaut arī tie jau dziļās sendienās, bijusī skolniece atcerējās, kurās telpās kādas stundas notikušas.Ritai Bolmanei klasesbiedrs Gunārs ir kļuvis par vīru, un 1973. gada absolventiem, sanākušiem kuplā skaitā, atmiņu lietus lija un lija, jo viņi bijuši «ašā klase». Šķita, Pāce ir vieta, kur katrs spēj atvērties smaidā, labvēlībā. Ieraugot kādreizējo direktoru Ināru Boču, Rita nevilcinoties apkampa viņu un noskūpstīja.Skolas gadu sirsnīgā draudzība saistījusi Ievu Šimiņu un Lailu Kalniņu. Ievas māmiņa Rita Kramiņa savulaik arī strādājusi Pāces skolā un ar sirsnību runā par ģimeņu saitēm, kas turas kopš tiem laikiem.Īslīcietis Roberts Trinskis ir 1979. gada absolvents un joprojām uzskata, ka skola bijusi kā viena liela ģimene. Pulcējoties salidojumā, šis ģimeniskums jūtams atkal.Aijai Priedolai skola savulaik bijusi arī mājas, meitene kopā ar citiem bērniem mācījusies un par šeit pavadīto laiku raksturojums ir īss – «mana mīļā skoliņa».Kādreizējais direktors Voldemārs Barens teic, ka bijis ļoti draudzīgs pedagogu kolektīvs, tajā ar pirmo dienu katrs jaunais uzņemts kā savējais. Vakars aizplīvo kā puķaina kleitaBaušķeniecei Anitai Velmunskai pedagoga darba gaitas sākušās tieši Pāces skolā, un viņa ir viena no tikšanās jundītājām, kā arī rīkotājām. Pirms salidojuma dienas, 3. jūlija, protams, esot bijušas bažas par to, kāds būs laiks, cik daudz absolventu un viesu saradīsies. Riskēts nebija veltīgi, un organizatoriem jau piemirsušies lielie darbi. Katrs no svētkiem paņēma līdzi īpašu avīzīti piemiņai un kartīti ar smaržojošu liepas ziediņu. Interesanti, ka Pāces skolā Anita iepazinās ar Rimantu un šeit sāka veidoties viņu ģimene.Anita vienmēr prot atrast trāpīgus un skaistus vārdus, arī šoreiz, visus uzrunājot, viņa sacīja: «Laikā, kad daba svin ziedēšanas svētkus, mēs tiekamies, lai vēlreiz kopīgi izsmaržotu kopā būšanas un klātesības prieku, lai atcerētos kopā pavadītos mirkļus, jo savējo izjūta rodas tikai starp savējiem – mīļiem, smaidīgiem un sirsnīgiem. Lai dzimtais pavards pie debesīm kuras, jo šovakar mēs visi esam mājās. Tas nekas, ja gadi plecos un pa kādai pieneņu pūkai matos, ja tikai sirdī arvien vēl skolas laika trakums un pārgalvība. Lai šovakar prāts ir nedaudz apmulsis no ne-prātības un no ne-rātnības, lai izplīvojam šo vakaru jūlijam pāri kā puķainu kleitu!» Tad ieskanējās nedaudz aizsmakušais skolas zvans, un klāt bija laiks atmiņām.Katram ir kas savs, ko atcerēties. Ināra Novicka stāsta: «Viens mirklis kā nofotografēts joprojām acu priekšā. Varēja būt 1954./1955. mācību gada rudens. Skolas zāle, tajā soli un skolēni. Pie krāsns dzīvi sarunājas trīs jaunas skolotājas – Velta Grimste (Teseļska), Elena Luriņa (Fridrihsone) un Ausma Kalniņa. Visas tērpušās kurpēs un spožos, tumšos atlasa virshalātos ar garām, baltām apkaklītēm (acīmredzot tas bija modes kliedziens tajā laikā). Kā gribējās būt par skolotāju – tikpat skaisti tērptai un ar kurpēm kājās! Pati pie pirmajām kurpēm tiku 1959. gadā, pošoties izlaidumam.»Laima Šturme atklāj: «Pāces skolu iepazinu tālajā 1980. gadā, kad ierados no Vidzemes, lai sāktu jaunu dzīves posmu un mācītu skolēniem latviešu valodu un literatūru. Tu mani iedrošināji, pieņēmi savā aizgādībā, biji labestīga. Paldies Tev par to! Drīz iejutos skolotāju kolektīvā, un tas bija draudzīgs kā laba ģimene. Darba ritumā arvien jutu kolēģu atsaucību un Tavu labvēlību, Pāces skoliņa! Ar skolēniem sapratos labi, jo mīlu gan bērnus, gan savu darbu. Tā nemanot aizritēja laiks, un 1989. gada 1. septembri jau sagaidīju jaunuzceltajā Uzvaras vidusskolā. Atvadas no vecās Pāces skoliņas nebija vieglas... Tur palika gabaliņš no manas sirds un daudz atmiņu. Tikai skaistajā Uzvaras vidusskolā strādājot, aptvēru, cik ļoti man pietrūkst omulīgās Pāces skoliņas, kolēģu un sirsnīgās gaisotnes kolektīvā. Tāpēc joprojām izmantoju jebkuru iespēju paviesoties Pācē un ikreiz aiziet arī līdz vecajai skoliņai.»Gadus izdzīvo mirkļos«Saka – ceļojumi laikā esot fantastika, taču Pāces skolas pirmajā salidojumā tā bija realitāte. Ļoti, ļoti emocionāls pasākums katra indivīda sirdij. Reti sanāk izdzīvot vairākus gadus senus notikumus vienā mirklī un vēl tik reāli un patiesi!» – tā tikšanos vērtē Sandis Kalējs.Aija Priedola pēc šīs vasaras salidojuma atskārtusi, cik nežēlīgs tomēr ir laiks. Skolas ēka tiešām sāk brukt, un diezin vai atradīsies kāds, kam būs pa spēkam to sakārtot. Celtne ir Gailīšu pagasta nekustamais īpašums. Fridrihsonu ģimene, dzīvodama skolai blakus, gādā, lai tās apkārtne neaizaugtu un nepārvērstos brikšņos.Aijas tēvu, Jāni Mileiku, daudzi joprojām uzskata par Pāces pamatskolas izcilāko pedagogu. Būdams slimības samocīts, viņš ar bijušo audzēkņu palīdzību ieradās salidojumā un tika jo sirsnīgi sveikts un uzrunāts. Viņa metodes matemātikas mācīšanā bijušas tādas, ka «pat muļķis sapratis». Tik tieši sacīja Rita Bolmane. Skolotājs, gaidot salidojumu, ir ātrāk atveseļojies, un ārsti pat izteikuši apbrīnu. Jā gan, tāds spēks var būt pozitīvām emocijām.Edīte Šukste neslēpj, ka tik draudzīgu, mīļu, jautru un saprotošu skolotāju kolektīvu, kāds tas bija Pāces skolā, nav izdevies sastapt nekur savās 40 gadu darba gaitās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar liepziedu baltu izsmaržo tikšanās prieks

Kategorijas