Nedrīkstot «ierūsēt»

2010. gada 9. jūlijs 00:00

80 gadu jubileju atzīmē Inta Boša.Viens no krasākajiem pavērsieniem Intas Bošas dzīvē bijuši kara gadi, kas izpostījuši viņas ģimeni. Inta un viņas māsa palikušas vienas, bez tēva un mātes, tādēļ par abām atbildību uzņēmušies vecvecāki. «Drīzāk jau sanāca tā, ka tieši mums vairāk vajadzēja palīdzēt un atbalstīt omīti un opīti,» secina jubilāre. Rūpes par piederīgajiem ir bijis iemesls, kāpēc Inta pēc Rīgas diskonta un kredīta tehnikuma beigšanas atgriezusies Vecumniekos, nevis devusies uz Dagdu, kur viņai bijusi ierādīta darbavieta. «Tā nu sanācis, ka ne es, ne vīrs Uldis savā profesijā neesam strādājuši nevienu brīdi,» atklāj Vecumnieku iedzīvotāja.Sabiedrība mainījusiesViņasprāt, toreiz kļūt patstāvīgam jaunībā ir bijis daudz vieglāk, taču ir jāņem vērā arī fakts, ka stipri mainījusies sabiedrība. «Pat tad, kad pēc kara viss bija izpostīts, mēs spējām priecāties – dejojām un dziedājām. Pašlaik daudzi čīkst, ka ir krīze un ka ir pienācis pasaules gals, taču paši nemaz necenšas kaut ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Sēž uz vieniem pabalstiem un kladzina savas tiesības,» secina Inta.Savus darba gadus, kas pavadīti, strādājot dažādās iestādēs, gaviļniece raksturo kā ļoti saulainus – skaisti mirkļi piedzīvoti, strādājot bibliotēkā Umpārtē, arī kļūstot par pirmo tolaik uzceltā Vecumnieku tautas nama vadītāju un esot dispečerei Vecumnieku PMK (pārvietojamā mehanizētā kolonna). Nu tie laiki ir pagājuši, un Intai Bošai vien atliek priecāties par to, kā strādā viņas trīs dēli un septiņi mazbērni. «Gandrīz visiem ir darbs. Ar to es arī lepojos.» Neesot vairs ilgi jāgaida, ka par to jau būs jādomā arī četriem mazmazbērniem. «Vecākajam nedēļas nogalē paliks 15 gadu. Abi kopā taisīsim lielas svinības,» atklāj Inta. Plānots, ka uz svētkiem kafejnīcā sanāks ap 40 radiniekiem, draugiem un paziņām.Domājot par pienākumiemFotografējoties «Bauskas Dzīvei», Inta nedaudz uztraucās par to, ka nu visi redzēs viņas grumbas, taču, saņemot atbildi, ka izskatās lieliski, jubilārei atlika vien piekrist: «Ar vecumu ir jāsamierinās. Nedrīkst uztraukties par to, ko tu nevari grozīt.» Viņa piebilst, ka, neraugoties uz to, nedrīkst sev ļaut «ierūsēt», ir jākustas. Tam vislabāk noder vecais, uzticamais divritenis, ko gaviļniece sauc arī par savu «limuzīnu» vai «balto mersedesu». «Tagad mums te arī ir pašiem savs veloceliņš, ļoti ērts. Tiešām patīkami pa to braukāt,» secina Inta.«Ja vien kāds koncerts vai cits pasākums tiek rīkots maniem spēkiem pietiekami tuvu, tad uz to cenšos doties.» Obligāts maršruts esot arī ceļš līdz dārziņam un kūtiņai. Kūtī, kas atrodas krietnu gabalu no dzīvokļa, Vecumnieku iedzīvotāja audzē vistiņas: «Mājputnus turu tikai savām vajadzībām. Nedomāju par panākumiem vai ienākumiem, bet gan pienākumiem. Vistiņām ir jābūt, un viss.» Reizēs, kad pensionāre dodas pie ārstiem vai ir kā citādi aizņemta, par tām parūpējas viņas «kūtskaimiņi» Ināra un Aristons. «Viņi man ir kā glābējzvans,» priecājas jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nedrīkstot «ierūsēt»

Kategorijas