Ceļojums pašai pie sevis

2010. gada 16. jūlijs 00:00

Pretī sēdošā sieviete brīnās: «Jūs nekad neesat gājusi svētceļojumā uz Aglonu?» Esam satikušās, jo Ilze (vārds mainīts) vēlējās pastāstīt par savu pieredzi, izjūtām un šaubām. Viņa jau četras reizes augustā kājām ir devusies uz Aglonu svētceļnieku organizētā grupā.Pirmo pieredzi Ilze guva pirms 15 gadiem, vēl būdama studente. Toreiz gājienu uz Aglonu viņa uztvēra kā izturības un fizisko spēju pārbaudi, bet tagad Ilze pavisam noteikti zina, ka svētceļojums ir nopietna garīga prakse, nevis sportiska aktivitāte. Jaunās sievietes pārdomas un spriedumi, iespējams, varētu noderēt arī citiem.Tērpi un mūzikas ieraksti– Esmu kristīta katoliete, bet agrā jaunībā biju ļoti pavirša savā ticības dzīvē. Dievnamu apmeklēju epizodiski un tikai lielos baznīcas svētkos – tā rīkojas daudzi cilvēki. Man vislabāk patika Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, bet draudzes darbā neiesaistījos. Man šķita, ka tāda rosīšanās piestāv tikai pusmūža dāmām un tantiņām.Reiz draudzes vikārs man un draudzenei piedāvāja doties kājām uz Aglonu. Ar sajūsmu piekritām, jo mums bija svarīgs izaicinājums. Nav daudz cilvēku, kuri būtu nosoļojuši kājām vairāk nekā 200 kilometru. Sākām rūpīgi gatavoties. Rosība tagad man šķiet smieklīga, jo galveno uzmanību veltījām ceļojuma garderobei. Izvēlējāmies saskaņotu krāsu šortus, topiņus, kleitas, arī par kosmētiku, pleijeru un austiņām neaizmirsām. Gatavošanās svētceļojumam un tūrisma braucienam man ne ar ko neatšķīrās. Bijām pārliecinātas, ka mūsu ceļabiedri būs atraktīvi, jauni cilvēki, tāpēc laiks līdz Aglonai paies nemanot.Kaitinoši ierobežojumi– Tie bija lieli maldi, jo mūsu iztēles gleznas sabruka jau pirmajā dienā. Turklāt tērpu kolekcija, kosmētika, mūzikas ieraksti izrādījās nevajadzīgi. Kājāmgājēju grupā bija nevis bezrūpīgi jaunieši, bet dažāda vecuma (mūsu toreizējā izpratnē – arī ļoti veci cilvēki – sirmgalvji) ļaudis ar atšķirīgu fizisko spēju pakāpi. Mūs šokēja noteikumi, ar kuriem pavadošais priesteris visus iepazīstināja. Tik dzelžainai disciplīnai un ierobežojumiem gan nebijām gatavas, taču nolēmām riskēt.Pirmajās dienās mani kaitināja viss – gājiena lēnais temps, nemitīgās lūgšanas, piespiedu atrašanās kopā ar svešiem cilvēkiem. Daži man šķita ļoti dīvaini, citi – pārāk naivi, bet visvairāk nepatika tie, kuri pārējiem lika skaidri saprast, ka ir īstie, pareizie kristieši. Nakšņošanas vietas bija bez jebkādām ērtībām, tomēr gadījās arī patīkami izņēmumi.Biju saērcināta, ka mums neļāva klausīties mūziku, sazināties pa telefonu ar draugiem, naktis pavadīt sarunās. Mūsu nodoms pa ceļam apmeklēt kādu zaļumballi laukos tika uzskatīts gandrīz vai par nepiedienīgu. Visi aizliegumi bija motivēti, jo garīdznieks skaidroja, ka askēze ir vajadzīga, lai nenovirzītos no galvenā mērķa. Ik pa laikam viņš atgādināja, ka svētceļojums ir atgriešanās pie Dieva un ceļojums pašiem pie sevis. To uztvēru kā frazeoloģiju. Man nebija mērķa atgriezties, jo nejutos apmaldījusies un negrasījos «meklēt sevi» uz Rīgas–Daugavpils šosejas daudzu dienu nogurdinošā gājienā. Brīžiem raudāju un pat apsvēru domu nobalsot pirmo auto, kas brauc pretējā virzienā. Ja blakus nebūtu draudzenes, droši vien tā arī rīkotos.Pie visnotaļ dīvainajiem ceļabiedriem pamazām sāku pierast. Ar tiem, kuri mani neuzskatīja par nomaldījušos avi, sāku pat sarunāties. Priestera rāmā nosvērtība reizēm manī izraisīja apbrīnu: kā gan iespējams disciplinēt visus šos ļaudis, nepaceļot balsi, neizjūtot aizkaitinājumu? Vakaros sāku biklus dialogus arī ar viņu. No sacītā daudz ko nesapratu, taču man kļuva mazliet vieglāk. Sākumā gan apvainojos, jo garīdznieks bez aplinkiem paziņoja, ka mana diskomforta galvenais iemesls ir pārmērīgs egoisms, lepnība un nevēlēšanās sevi mainīt. Visi cilvēki taču ir tādi paši – neesmu jau lielākā grēciniece! Tik naivi bija mani pretargumenti, kurus garīgā persona noraidīja, apgalvojot, ka runa ir tikai par mani pašu.Ļauties notiekošajam– Galīgi pārguruši un nobrūnējuši kā kamieļu gani tuksnesī, beidzot sasniedzām Aglonu un ienirām ļaužu drūzmā. Bijām nolēmušas, ka ar saviem ceļabiedriem īpašus kontaktus nemeklēsim, vienkārši pieklājīgi sasveicināsimies. Taču jau otrajā dienā mans skatiens arvien biežāk apstājās pie pazīstamām sejām. Mēs cits citam uzsmaidījām, bet dialogi sāka risināties negaidīti viegli. Arī lūgšanas vairs neuztvēru kā gribasspēka vingrinājumus. Mani pārņēma vēlēšanās no sirds lūgt Dievu, un nemaz nekautrējos, ka pēkšņi straumēm sāka līt asaras. Nemeklēju iemeslu, bet ļāvos visam, kas notiek. Aglonas svētkos es daudz raudāju. Nekādi brīnumi nenotika, taču jutu, ka manī risinās neizskaidrojamas pārmaiņas.Baidījos šo izjūtu pazaudēt un pēc atgriešanās Rīgā, neviena nemudināta, sāku ik svētdienu apmeklēt dievkalpojumus. Pēc dažiem gadiem iesaistījos draudzes darbā, jo gribējās palīdzēt, dalīties savās prasmēs. Taču pagāja daudzi gadi, iekams sapratu pirmā svētceļojuma mācību. Apzinos, ka esmu spērusi tikai dažus solīšus tuvāk Dievam un pati sev. Un tagad es zinu, ka vārdi «visa dzīve ir svētceļojums» nav vienīgi tēlains apzīmējums.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ceļojums pašai pie sevis

Kategorijas