Lepras skartie ārstēti Dāviņos

2010. gada 21. jūlijs 00:00

121

Mājas vārds. «Melderu» zemi apdzīvojuši dažādi cilvēki.Laikraksts «Bauskas Dzīve» saņēma svitenieka Jāņa Zemtauta vēstuli ar fotogrāfiju, kurā mūsu lasītājs un rakstu autors ir paudis vēlmi noskaidrot ko vairāk par Dāviņu pagasta Melderu māju vēsturi, tās bijušajiem un esošajiem iedzīvotājiem.Dāviņu pagasta pārvaldes vadītāja Līvija Šarķe informē, ka aizrit pēdējās dienas, kad Melderu mājā uzturas Tomasu ģimene, kura, pēc vienošanās ar īpašuma saimniekiem Rīgā, māju kādu laiku pieskatījuši. Tās pašreizējie iemītnieki drīzumā pārcelsies uz pagasta centru. Kaut gan «Melderiem» blakus uzcelta moderna vasarnīca ar pirti, vecā ēka laika gaitā palikusi neskarta un pat labi saglabājusies. Vienīgi pamainījusies tās apkārtne, jo liela daļa meža izcirsta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.Saimnieki bijuši lādzīgiVairāk par «Melderiem» zina pastāstīt dāviniete Velta Rozīte: «Māja varētu būt kādus 120 līdz 130 gadus veca. Agrāk tur dzīvoja Rozenbergu ģimene un vēl pirms tam – Ozoli.» Dāviniete skaidri atceras, ka Ozola kundze ir strādājusi kādreizējā Bruknas pagastā par vecmāti, savukārt Rozenbergi bijuši ļoti lādzīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Mājā dzīvojusi Vilma Rozenberga ar vīru Kārli, kas strādājis Vecumnieku dzelzceļa stacijā par pārmijnieku. Pie viņiem mitinājusies arī Vilmas māsa Alma. Almai savu bērnu nav bijis, taču viņa paņēmusi aizgādībā brāļa meitu Hildi. «Hilde ļoti skaisti dziedājusi, balss bijusi kā eņģelim. Diemžēl viņa 19 gadu vecumā aizgāja viņsaulē,» stāsta Velta. Rokot dzelzceļu, izposta kapusAr Melderu mājām dāviniete saista vēl senākus notikumus. Reiz uz tās pašas zemes atradies leprozorijs jeb vieta, kur tika ievietoti lepras slimnieki. Vide ārstēšanai bijusi labvēlīga, jo, tāpat kā daudzās sanatorijās, apkārt pleties priežu mežs. Par spīti tam, lielākā daļa lepras slimnieku gājuši bojā, jo tā laika medicīna nav bijusi tik attīstīta un pacienti leprozorijā parasti nogādāti smagā stāvoklī. Mirušie glabāti netālajā kapsētā, kura nopostīta, izbūvējot šaursliežu dzelzceļu uz purvu.«Kapu tur vairs nebija jau tad, kad piedzima mans tēvs Juris. Viņš ir dzimis 1889. gadā. Tātad pats leprozorijs un kapi darbojās vēl kādus 50 gadus pirms tam. Tas bija 19. gadsimta sākums vai vidus, senāk gan ne,» domā Velta. Reiz viņa, vēl būdama bērns, centusies atrast kādu liecību par reiz bijušo kapsētu, taču vienīgais, kam viņa uzdūrusies, bijusi kāda krituša karavīra pēdējā atdusas vieta.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lepras skartie ārstēti Dāviņos

Kategorijas