Gailīšu āboli Gailīšos

2010. gada 30. jūlijs 00:00

183

70 gadu jubileju svin Juris Gailītis.Gailīšu pagasta iedzīvotājs Juris Gailītis savu bērnību un jaunības gadus saista ar biežo dzīvesvietas maiņu un dažādiem vaļaspriekiem. Gaviļnieks ir dzimis Cēsīs, taču dzīves pirmie gadi aizritējuši Kurzemē, Tukuma apkārtnē. Par tiem laikiem J. Gailītim atmiņā ir palikusi epizode no «Kurzemes katla»: «1944. gada rīts, dzīvojām simt metru attālumā no Jaunmoku pils, kurā vācieši bija ierīkojuši hospitāli. Netālu atradās dzelzceļš, uz kura bija apstājies bruņuvilciens. Stāvēja tur ilgi, kamēr vienā brīdī aizbrauca uz Tukumu, kur to sagaidīja krievu armija. Atskaitot desmit ievainotos, kas vakara pusē nāca atpakaļ uz slimnīcu, no vilciena nebija palicis pāri nekas.»Pēckara gados ģimene padzīvojusi Pūrē, Kazdangā un citviet, kur Jura tēvs Pauls strādājis dārzniecībās. «Tēvs baidījās ilgāk uzturēties vienā vietā tādēļ, ka viņa tēvs, mans vecaistēvs, bija mācītājs. Reliģija un tās sludinātāji tajā laikā, maigi sakot, bija nevēlami,» tā jubilārs.Jahtā apceļo kaimiņzemesBeidzis Valsts elektromehāniskās fabrikas (VEF) tehnikumu. Neilgi pēc tam Juris nolēmis paplašināt savas zināšanas ārzemēs un iestājies toreizējā Ļeņingradas Elektrotehnisko sakaru institūtā. «Dzīvojot savienībā, labums ir tāds, ka vari brīvi pārvietoties pāri valstu robežām. Arī tolaik cilvēki devās strādāt un mācīties uz ārzemēm. Vienīgi virziens ir mainījies,» secina jubilārs.Pēc institūta beigšanas Juris atgriezies dzimtenē un sācis darbu VEFā. 25 gadu laikā, kas pavadīti strādājot šajā uzņēmumā, Juris lielākoties darbojies sakaru pārbaudes ierīču izgatavošanā. Brīvajā laikā jubilārs toreiz būvējis smailītes un jahtas. Ar savu jahtu apbraukājis visas Igaunijas salas, Klaipēdu, Sanktpēterburgu un citas vietas.Sieva Agra iepazīta lietainos Jāņos, dodoties ar laivām pa Abavu. Savulaik Juri interesējusi arī fotografēšana un kalnu slēpošana.Audzē priekamGailīšu pagasta «Lazdas» par pastāvīgu mājvietu jubilāram kalpo kopš 1989. gada, un izvēle par labu dzīvei laukos nevienu brīdi nav šķitusi nepareiza. Kopš tā laika ābeļdārzs un tā kopšana kļuvusi par Jura dzīvesveidu. «Daudzi domā, ka mana nodarbe nav nekas sarežģīts – pavasarī kokus nomiglo, rudenī ievāc ražu –, bet tā nav. Darba pietiek katru dienu. Tā īstenībā ir tik daudz, ka pat nespēju visu iecerēto izdarīt,» atklāj Juris.Visu, kas ietilpst viņa dienaskārtībā, jubilārs «Bauskas Dzīvei» izstāstīt nevar, bet var parādīt. Ejot garām kokiem, Juris ar Agru ik pa laikam apstājas pie kādas ābeles, lai noplēstu kādu atvasi. «Jaunās atvases ir jāplēš, nevis jāgriež nost, jo tad tās tik ātri neataugs. Arī vēzis neiemetīsies,» pamāca augļkopis. Zarus, kas sākuši augt uz augšu, Juris iesaka ar auklu vai kādu smagumu noliekt uz leju, jo tad tie labāk pumpurojas. Vēl jāparetina augļi, tas jāveic atsevišķām šķirnēm tā, lai atlikušie indivīdi saņemtu pietiekami daudz barības vielu. «No pieciem āboliem atstājam tikai vienu.» Miglošanu Juris veic tikai gadījumos, kad kaitēkļu daudzums ir pārsniedzis zināmu skaitli. Tā to paredz augļu un ogu integrētā audzēšanas sistēma, ko jubilārs piekopj.Raža agrāk vesta uz nakts tirgu Rīgā, taču pēdējos gados to realizē «tantuki» vietējos tirgos. «Āboli kā piešprice pensijai neko daudz neatnesīs. Galvenais ir prieks, ko rudenī sagādā skaista un garšīga augļu raža,» tā Juris.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Gailīšu āboli Gailīšos

Kategorijas