Saglabā optimismu

2010. gada 24. septembris 00:00

70 gadu jubileju svin Jānis Karlovs.Nepaiet ilgs laiks, kad pēc klauvējiena tiek pavērtas durvis, kur «Bauskas Dzīves» korespondentus sagaida «Īvju» saimnieks vecsaulietis Jānis Karlovs. Viņu sastopot, jāsāk domāt, vai iepriekšējā informācija par viņa vecumu nav bijusi maldīga, jo pēc personīgās pieredzes, kas izveidojusies, diendienā tiekoties ar cilvēkiem, jubilāram varētu atlaist vismaz desmit gadu. «Nē, nē! Lai gan gribētos, ka būtu tikai 17 gadu, man tiešām nedēļas nogalē paliks 70,» atklāj Jānis. Atliek vien noticēt.Pilntiesīgs klubiņa biedrsVecsaulietis stāsta, ka 17 gadu vecumā ilgojies pēc pilngadības, taču tagad, kad tā jau ir, gribētos pretējo. «Taču ir jau arī 70 gadiem savs labums. Beidzot būšu pilntiesīgs biedrs savā draugu klubiņā. Gandrīz visi viņi jau sasnieguši šo vecumu, es vien tāds jauniņais,» skaidro gaviļnieks.Jānis dzīvē ne mazums pieredzējis, daudz strādājis ar cilvēkiem, taču savs stresiņš ir manāms arī tagad. Jubilārs uz jautājumiem sākumā atbild, starp zobiem turot irbulīti, tad izņem to un turpina ripināt pirkstos. «Tas tāds ieradums. Atceros, ka līdzīgi gāja arī darba intervijās. Prasīja man, par ko gan es tā uztraucos,» stāsta vecsaulietis. Viņam nav grūti uzskaitīt arī savus trūkumus: «Kad biju pabeidzis Rundāles skoliņu, iestājos vidusskolā Bauskā. Taču ilgi gan es tur neizturēju, aizgāju prom, jo traki nepatika anatomija.» Tad pēc drauga ieteikuma Jānis devies mācīties uz Jāņmuižas skolu Cēsīs. Tur izglītošanās apmierinājusi. Tā kā turpat tuvumā atradās Priekuļu tehnikums, gaviļnieks izmantojis izdevību izmācīties arī tur. Izglītības iestāde pabeigta, iegūstot mehāniķa profesiju.Šurpu un turpuPēc tam dažus gadus Jānis sācis strādāt kolhozā Saldū un dzīvojis pie vectēva, tad vajadzējis iet armijā. Atgriežoties no tās, nokārtojis smago un vieglo automobiļu vadītāju tiesības un sācis strādāt par gaļas kombināta direktora šoferi. «Ar viņu mēs esam ļoti labi draugi, vēl tagad bieži braucu ciemos.» Pēc vecvecāku nāves Jānis pārnācis uz Iecavu, kur kolhozā «Vienība» sācis strādāt par galveno inženieri. «Tad atkal vienā jaukā dienā pēc manis atbrauca pakaļ «onkuļi» no Saldus kolhoza un aicināja līdzi. Tas viss beidzās ar to, ka kļuvu tur par saimniecības vadītāju. Sešus gadus tur nostrādāju, tad mani atkal pārcēla uz Ogri. Un tad arī pienāca Vecsaules kārta.»Vecsaules kolhozā Jānis nostrādājis četrus gadus, būtu arī ilgāk, bet tad sākušies juku laiki. «Žēl, ka tā, jo bija iesākti vairāki svarīgi darbiņi, kuri tā arī netika īstenoti. Viens no tiem ir klubs. Būtu, kur rīkot pasākumus un kur mēģinājumus mūsu pašdarbniekiem. Tagad nekas cits neatliek, jāizmanto telpas skolā vai sazin kur citur,» bilst jubilārs. Pēc tam seko neliela nopūta, jo līdzīgi gājis ar paša māju: «Dabūju vienu ļoti skaistā vietā. Sakārtoju apkārtni, uzcēlu saimniecības ēku un ko tik vēl ne, bet tad uzradās īstie saimnieki. Gribējās savu īpašumu dabūt atpakaļ. Dabūja arī. Taču tagad tur viņi nemaz neuzturas, stāv tā māja nolaista, nevienam nevajadzīga, bet es atkal dzīvoju līvānietē, kas celta uz purva.»Taču arī katrā nepatīkamā lietā esot jāsaskata kas pozitīvs. «Nojaucu es saimniecības ēku, ko tur biju uzcēlis, un no tiem ķieģeļiem uzbūvēju pie savas mājas pirtiņu. Un kādu vēl!» palielās gaviļnieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saglabā optimismu

Kategorijas