Sāk visu no gala

2010. gada 8. oktobris 00:00

75 gadu jubileju svin Velta Vanaga.Baušķenieces Veltas Vanagas atmiņu stāsts sākas ar skaistām ballēm, ko viņas tēvs kopā ar citiem aizsargiem rīkojuši kādreizējā Kungu birzī Lambārtē. Drīz vien Veltas acs kaktiņos parādās pa kādai asarai, un viņa turpina: «Atminos tādu ainu ar papu, kas, zem ziedošas ievas gulēdams, dzied: «Gaidi mani atkal mājās tad, kad ievas ziedos plauks.»» Ievas uzziedēja katru gadu no jauna, bet ģimene viņu atgriežamies mājās nesagaidīja… 1945. gada ziemas vakarā tēvu un daudzus citus apcietināja, lai pēc tam izsūtītu uz Sibīriju. «Arī būdams cietumā, tētis turpināja dziedāt. Ja nemaldos, tad dziesmas vārdi bija šādi: «Nava savas māmuliņas, kas iecēla saulītē. Tec, saulīte, pagaid’ mani, Ko es tevim pasacīš’: «Aiznes manai māmuliņai simtu labu vakariņ’!»» Badā no vilkiem nebaidāsBūdams izsūtījumā, tēvs no ģimenes saņēmis paciņas. Kamēr tas noticis, mājinieki bijuši droši, ka vismaz kaut kas ticis vēderā. Tiem, kas iepazinušies ar tā laika vēsturi, nav grūti iedomāties, ka līdzīgas represijas varēja sagaidīt arī pārējos radiniekus, taču tolaik, 1949. gadā, kad arī Velta, viņas brālis un mamma tika apcietināti, tas ģimeni pārsteidza nesagatavotu. «Mums līdzi nebija pilnīgi nekā. Pirmajās divās nedēļās, kad nokļuvām Omskas apgabalā, mums vēl nelika strādāt, taču arī ēdienu nesaņēmām,» atceras Velta. Par laimi, apkārtnes iedzīvotāji nedaudz palīdzējuši, pastāstot, ka septiņu kilometru attālumā aiz viena mežiņa, iespējams, vēl kaut kas ir palicis pāri pēc graudu pļaujas.«Lai gan bijām brīdināti arī par to, ka apkārtnē klejo vilki, kaut ko ēdamu mums vajadzēja sameklēt,» stāsta baušķeniece. Trijās saujiņās, ko ģimene labības laukā zem sniega kārtas savākusi, bijuši vien tikai melni graudi. Tad vēl kāds labs cilvēks ģimenei ziedojis pāris auduma drāniņu, kas iemainītas pret kartupeļiem. «Melnos graudus samalām kopā ar kartupeļu miziņām, un no tā tapa maizīte. Savukārt pašus kartupeļus izvārījām zupā ar ēdamiem puķu kātiem,» tā Velta Vanaga.Sapnis piepildāsLīdz laikam, kad bijušie lambārtieši 1956. gadā varēja atgriezties mājās, daudz kas bija mainījies. Notika arī daudz kas pozitīvs kā savas mājas uzcelšana, cūkas iegāde un darbs kolhozā. Diemžēl ģimeni bija piemeklējusi arī nelai-me – nomira Veltas brālis. Pēc atgriešanās dzimtenē viss atkal bijis jāsāk no gala. Velta ar mammu apmetusies pie tantes Bauskā. Neilgi pēc tam viņa atradusi darbu par kasieri audumu veikalā un apprecējusies. «Tad dzima bērni, un mums dzīvoklītis bija par šauru. Lai gan alga mums tolaik bija maza, sapni par savu māju mēs īstenojām. Desmit gadus mēs to paši cēlām, un garāmgājēji par mums pat smējās. Savukārt tad, kad māju pabeidzām, kolēģi vaicāja, kā mēs kaut ko tādu varam atļauties,» atceras baušķeniece.Velta neslēpj arī to, ka dzīve uz augšu sākusi iet no brīža, kad viņa pievērsusies Dievam: «Bija brīdis, kad pati biju pakļauta dzīvības briesmām, bet Viņš man iedeva spēku.» Lielisku atbildi vai drīzāk apstiprinājumu jau pazīstamai tēmai par to, kas tad īsti ir Tas Kungs un kāda ir Viņa griba, Velta dzimšanas dienā atradusi saņemtajās apsveikumu kartītēs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sāk visu no gala

Kategorijas