Arī trušu drīz vairs nebūs

2010. gada 15. oktobris 00:00

70 gadu jubileju atzīmē Aina Zemīte.Gailīšu pagasta Pāces iedzīvotāju Ainu Zemīti pirms dažām dienām ļoti iepriecinājusi telefonsaruna ar vīra māsīcu: «Piezvanīja un priekšlaikus apsveica vārda un dzimšanas dienā.» Tas neliktos nekas īpašs, ja nezinātu, ka abas pēdējoreiz runājušas pirms aptuveni 50 gadiem. «Stāstīja man pa telefonu, cik es pret viņu bērnībā laba esmu bijusi, nebārusi par blēņām, ne tā kā citas,» atklāj Aina. Smags trieciensJubilāres saknes ir meklējamas Latgalē, Krāslavas novada Šķaunes pagastā, kur pavadīta bērnība. Vecāki bijuši zemnieki, tādēļ arī pašai visai daudz bijis jānodarbojas ar lauku darbiem. 1961. gadā Aina pārcēlusies uz Daugavpili un drīz vien apprecējusies. Vīrs tolaik strādājis meliorācijā, bet Aina bijusi gaidībās. Par Daugavpili pensionārei saglabājušās skaistas atmiņas, un viņa atzīst, ka no šīs dzīvesvietas bijis grūti šķirties. Tomēr Pāces iedzīvotāja šo laiku atceras ar skumjām, jo, būdami vēl mazi, aizsaulē aizgājuši divi pirmie bērni. Pēc šiem notikumiem pagājuši pieci gadi, kad sevi pieteica meita Ella un nedaudz vēlāk arī dēls Edgars. Paliek maizīteiZemīšu ģimene jau pirms kāda laika saistībā ar darbu bija pārcēlusies uz dzīvi Gailīšu pagastā, kad Aina ar bērniem piedzīvoja vēl vienu smagu triecienu – visai agri mūžībā aizgāja arī ģimenes galva. Neraugoties uz grūtībām, jubilāre, kas tolaik strādāja par uzskaitvedi kolhoza «Uzvara» Pāces nodaļā, bērnus centās izaudzināt, cik vien labi iespējams. Tagad meita strādā par grāmatvedi Ventspilī, bet dēls ir celtnieks. Lai gan pagaidām Edgars palicis bez darba, māte uz to raugās saprotoši: «Nav jau vienīgais. Tādu ir daudz.»Ainai gājis līdzīgi, jo pēc kolhoza sabrukšanas darbs vairs nav atrasts. «Sliktākais tajā visā ir tas, ka darbs tika zaudēts neilgi pirms pensijas vecuma. Pēc zāļu iegādes un komunālo maksājumu nomaksas maz kas paliek maizītei,» secina pensionāre. Līdz ar kolhoza likvidāciju dzīve Pācē esot apstājusies. Daudzdzīvokļu nami toreiz palikuši bez apkures. «Veselus 15 gadus salu, līdz varēju atļauties ierīkot apkuri. Protams, citi to izdarīja agrāk, taču vēl joprojām ir tādi, kuriem tās nav.»Ar spaiņiem vien nepietiekVēl sarakstam ar objektiem, kas gājuši zudumā, var pievienot kafejnīcu, uz kuru dienas laikā traukušies pat simtiem ēdēju. Vietējā medpunktā pēc palīdzības iedzīvotāji var vērsties vien reizi nedēļā, bet sabiedriskā transporta pakalpojumi uz tuvākajiem centriem – limitēti. «Ir palicis tikai viens veikaliņš, kas tirgo uz vietas ceptu maizi un vēl šo to citu. Vajadzētu kādu dārzkopības un saimniecības preču bodīti. Plastmasas spaiņus vēl varam iegādāties pārtikas veikalā, bet ar to vien nepietiek. Dārziņš te ir gandrīz vai katram.»Jubilāre ikdienu pavadot, rosoties divos dārziņos, kā arī iztikai turot trušus un vistiņas. Kādreiz bijusi arī gotiņa, taču tās uzturēšana kļuvusi par dārgu. «Iespējams, ka arī trušu drīz vairs nebūs,» tā jubilāre. Aina atzīst, ka dzīvnieku turēšana ir pro-blemātiska, jo tie nemitīgi jāuzmana: «Bail pat stundu atstāt vienus, apkārtnē klaiņo visādi suņi, lapsas un zagļi.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Arī trušu drīz vairs nebūs

Kategorijas