Adīšanas un dāvināšanas prieks

2010. gada 15. oktobris 00:00

Aizraušanās. Rokdarbnieces pirmā izstāde Misā.Vecumnieku pagasta Misas iedzīvotāja Ella Alekšūne «Bauskas Dzīvi» sagaida ar jautājumu: «Man ir 86 gadi, bet es vēl varu strādāt. Redze ir laba, atmiņa arī, un pirksti klausa. Vai par to nav jāpriecājas?»Darbus nepārdodPirmo reizi Ellas adītie dūraiņi ir eksponēti nelielā izstādē Misas ciema bibliotēkā. Iepriekšējo reizi savus rokdarbus aplūkošanai citiem viņa izlika bērnībā.«Mācījos Dugānes skolā tepat, mūspusē. Skolotāja mani dikti slavēja un dažreiz pat atļāva mācīt citām meitenēm adīšanu. Kā man patīk darboties ar dzijām un adatām! Līdzko apsēžos un paņemu adatas, sirdī tāds prieks ielīst. Adu cimdus un zeķes, ko dāvinu bērniem, mazbērniem, citiem cilvēkiem. Ir tik labi, ja otram vari ko iedot. Nevienu rokdarbu savā mūžā neesmu pārdevusi un netaisos to darīt,» Ella Alekšūne ij negrasās mainīt savu pārliecību.Vislabāk jūtas mājāsMāmuļa dzīvo netālu no Misas ūdenskrātuves mazā mājiņā. Blakus dēla un vedeklas ģimene ir uzbūvējusi savējo, bet Ellai netīk pamest namu, kurā ir tik daudz atmiņu. Par ērtību trūkumu rokdarbniece neuztraucas.«Vīramāte ir mājas cilvēks. Viņai nekur nav gribējies skriet. Ella tikai kādas pāris reizes Rīgā ir bijusi. Pilsētas viņai ļoti nepatīk. Toties ierastajā vidē vīramāte arī savos cienījamos gados jūtas moža un dzīvespriecīga,» apgalvo vedekla Daiga Alekšūne.Rokdarbniecei ir tikai viena grāmata, kurā ielūkoties. Tie ir pagājušā gadsimta 60. gados izdotie cimdu ornamentu raksti. Tomēr visvairāk Ellai patīk katrā adījumā mainīt ierasto kārtību, pievienot pašas izdomātu musturu vai spilgtu krāsu akcentu.Īstas mantas ir cieņāTuvinieki Ellai pērk dzijas kādā Iecavas veikaliņā. Jaunībā un brieduma gados adījumi tapa no pašas aitu dzijas, bet tagad viņa izmanto sintētiskās šķiedras. «Gatavos cimdus un zeķes tādēļ nemazgāju, jo baidos, ka krāsa var nobrukt un sabojāt visu darbu. Nevar jau zināt, kā tās mākslīgās dzijas uzvedīsies, taču dūrainīši un pirkstaiņi ir mīksti, tos var ilgi nēsāt,» rokdarbnieces pieredzē dalās Ella.Vēl nesen vecmāmiņu darinātos rakstainos cimdus jauni cilvēki nemaz negribēja nēsāt, bet tagad mode ir mainījusies. Nu ir cieņā īstas mantas. To ievērojusi arī Daiga Alekšūne. Pēc īsa brīža no savām mājām viņa atnes musturotu adījumu klēpi un pavēsta, ka tie nebūt nav vīramātes visi dāvinājumi, kas iekrājušies daudzu gadu laikā. Daigai ir adījumu pilna lāde.Bērnībā gūtās iemaņasElla nedēļā var noadīt divus pārus pirkstaiņu. Dienā viņa darbojas ar tumšo krāsu dzijām, bet mākslīgajā apgaismojumā ada gaišus rak-stus. «Kad iesāku darbiņu, vairs nespēju apstāties. Reizē skatos arī televizoru, bet pirksti paši kustas. Tā veiklība jau no bērnības ir nākusi. Ģimenē bijām deviņi bērni – trīs brāļi un sešas māsas. Pašas visu šuvām un adījām, man kā vecākajai māsai bija daudz pienākumu,» atceras rokdarbniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Adīšanas un dāvināšanas prieks

Kategorijas