Saglabā vietu, kur atgriezties

2010. gada 22. oktobris 00:00

50 gadu jubileju svin Sandra Balode.Kādreizējai rīdziniecei Sandrai Balodei vairākkārt nācies izšķirties par dzīvi lielpilsētā vai laukos. Ceraukstes pagasts par mājvietu viņas ģimenei kļuvis ne pirmo reizi, taču visdrīzāk šoreiz tas netiks pamests. «Šeit jūtos ļoti labi. Kādreiz Rīga man ļoti patika, turpretī pašreiz vairs nespēju priecāties par trokšņiem un steigu, kas valda tur. Labāk no rītiem stāvu rasas klātā pļavā nekā nīkstu trolejbusu pieturā,» salīdzina gaviļniece.Injekcijas krēslam«Abi mani vecāki strādāja Stradiņa slimnīcā. Tādēļ bērnībā biju iedomājusies, ka kļūšu par mediķi. Vienreiz ar špricēm, ko vecāki pārnesa mājās, sadurstīju un ar ūdeni piepildīju mīksto krēslu,» atceras ceraukstiete. Taču šis bijis tas gadījums, kad ilgi plānotais gluži vienkārši izkūp vējā. Pēc tam, kad Sandra bija pabeigusi astoto klasi Rīgas 3. vidusskolā, komplektētājas darbs sākts rūpnīcā «VEF». Drīz vien pienākusi arī tā diena, kad altāra priekšā bijis jādod jāvārds. Neilgi pēc tam, 1978. gadā, kopā ar Ilmāru, kas nu jau aizsaulē, jubilāre pārcēlusies uz Ceraukstes pagasta Liellaukiem.«Kāpēc izvēlējāmies šo vietu? Toreiz mana mamma bija iemainījusi dzīvokli Bauskā un kādu laiku jau tur iekārtojusies, tādēļ nevarētu teikt, ka apkārtne man bija sveša,» paskaidro ceraukstiete. Dzīve ārpus pilsētas Sandrai nav bijusi pilnīgi jauna un neiepazīta pasaule arī tādēļ, ka viņas māsa, kas gados ir krietni vecāka, bija sākusi dzīvi laukos. «Bieži braucu ciemos un palīdzēju visādos darbiņos. Tieši māsa man iemācīja slaukt govi.»Aicinājums atgrieztiesTad, kad sešu bērnu ģimenei dzīvoklītī Liellaukos kļuvis par šauru, iegādāts īpašums «Rogās». Pirms astoņiem gadiem saimniecība likvidēta, laiks, pēc Sandras domām, paskrējis vienā straujā un notikumiem bagātā virpulī. Jubilāre skaidro: «Tad bērni tika laisti skolā, arī pati pabeidzu vakarskolu. Tad no jauna apprecējos. Papildu ienākumiem audzējām dažādus lopiņus, sākot ar kazām, govīm, cūkām, vistām un beidzot ar nutrijām.» Jubilāre joko, ka vienīgi strausu bizness vēl nav iemēģināts.Vienā brīdī galvaspilsēta Sandru aicinājusi atpakaļ. «Tur bija darbs. Komplektēju preses izdevumus «Preses namā», bet vīrs Igors strādāja celtniecībā.» Ceraukstiete atzīst, ka galvaspilsētā viņiem tolaik gājis labi, bet bez iemesla viņi nebūtu atgriezušies laukos. «Firma, kurā strādāju, izputēja. Sievai darbs vēl bija, bet dīkā pats negribēju sēdēt, tāpēc viņu pierunāju braukt atpakaļ uz «Rogām»,» stāsta Igors. Sandra priecājas par to, ka, dzīvodama Rīgā, māju ar zemi Ceraukstē nav pārdevusi: «Gribējās, lai ir vieta, kur apmesties vecumdienās. Cik labi, ka tā toreiz nodomāju.»Laukos vieglākLai gan dzīvošanu lauku sētā un saimniecības atjaunošanu pēc atgriešanās nevarētu nosaukt par vieglu, Sandra ir pārliecināta, ka tiem, kas dzīvo pilsētā, klājas grūtāk. «Malka sagādāta, tās pietiks divām ziemām. Bēniņi piepildīti ar pupām, katru vakaru ir jāķeras pie to lobīšanas. Tikko sastādījām ķiplokus. Pašiem ir arī savas vistiņas. Meita, kas dzīvo nedaudz tālāk, tur lopiņus, tā ka darba pietiek un vēderā arī ir, ko likt.» Tomēr jubilāre cer, ka varētu parādīties vēl kāds cits darbiņš. «Pagājušajā ziemā ar vīru iesaistījāmies «simtlatniekos». To, vai atkal tiksim tur paņemti, nezinu, jo bez darba ir palikuši arī trīsdesmitgadnieki, kuriem tiek dota priekšroka,» stāsta Sandra.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saglabā vietu, kur atgriezties

Kategorijas