Roku rokā līdz zeltam

2010. gada 29. oktobris 00:00

Īpašu jubileju svin Gunārs un Ausma Tikumi.Dzimšanas dienas lielākoties katram ir svarīgs notikums, taču kopīga jubileja, kuru divi cilvēki atzīmē katru gadu vienā un tajā pašā datumā jau 50 gadu, ir vēl unikālāka. Ne velti šādam notikumam ir dots tik skaists nosaukums – zelta kāzas.Acis kā nevienaiSkaidri un gaiši Ausmas un Gunāra atmiņās ir ierakstīta balle Jaunsaules muižā 1952. gada janvārī, kad abi pirmo reizi saskatījušies. «Tādas zilas acis kā nevienai!» atceras Gunārs. Savukārt Ausmai Gunārā paticis tas, ka viņš nav ne smēķējis, ne dzēris. Sanācis tā, ka pēc galvu reibinošiem dančiem ballē viens otru ilgi neesot redzējuši. «Mēs nebijām apmainījušies ne ar kādu kontaktinformāciju un dzīvojām katrs savā Jaunsaules malā. Arī draugi man nevarēja neko vairāk pastāstīt par ballē satikto meiteni. Tāpat bija arī ar Ausmu – viņai nebija neviena, kas varētu ko sīkāk par mani pateikt,» skaidro Gunārs. Turklāt jaunsaulietis drīz iesaukts armijā, kur turpmākie trīs gadi un seši mēneši aizvadīti tālajā Turkmenistānas galvaspilsētā Ašhabadā.Pārbaudes laiksAtgriežoties mājās, nav pagājis daudz laika, kad Gunārs atkal ieraudzījis Ausmu. «Biju tikko sācis strādāt par šoferi. Sagadīšanās vai ne, bet vienudien, kad aizbraucu darba darīšanās uz kaimiņu kolhozu, tur es atkal viņu ieraudzīju. Tās zilās acis nevar neatpazīt,» atceras Gunārs.Lai gan tolaik izrādītas abpusējas simpātijas, par precībām neviens no viņiem īsti vēl nav domājis. «Tas mums bija tāds pārbaudes laiks, bijām tādi nedroši, turējām viens otru rezervē. It kā neatkarīgi viens no otra turpinājām iet uz ballēm ar cerību, ka tiks iepazīta vēl saderīgāka otrā pusīte,» stāsta Ausma. Taču, lai arī cik jauni cilvēki dančos tika iepazīti, piemērotāka «kombinācija» netika atrasta. «Aklums» vienā brīdī pārvarēts, un abi 1960. gada 29. oktobrī apprecējušies. «Tā tam bija jānotiek. Ne velti ir pagājuši 50 skaisti kopdzīves gadi. Nevienu brīdi neesam ķīvējušies,» atklāj sieva.Tikumu komandaTikumu pāri par vienotu komandu izveidojis ne tikai dotais solījums – mūža mīlestības apliecinājums altāra priekšā –, bet arī darba gaitas. «Andreja Upīša kolhozs, kurā strādāja sieva, tika apvienots ar manu Jaunsaules kolhozu. Tā nu skaitījāmies viena saimniecība,» stāsta Gunārs.Arī sasniedzot pensijas vecumu, abi turpinājuši strādāt vienotā komandā. «Vadāju pienu. Ausma bija mana asistente,» tā vīrs. Nu jau vairākus gadus nekādi nopietnie darbi vairs netiekot darīti, ja neskaita dārziņa apstrādāšanu. «Ir, kā ir, ar to veselību, neesam vairs nekādi jaunieši. To var izjust, tiekoties ar draugiem pensionāru biedrībā «Pīlādzītis». Agrāk bijām virs 20, tagad esam palikušas tikai sešas dāmas. Gunārs arī vairs nenāk. Laikam īsti nepatīk, ka mēs te jubilejās šo to «iešaujam». Jutās tāds nedaudz atstumts,» secina Ausma.Taču no zelta kāzu jubilejas svinībām nedēļas nogalē vīram gan neiznāks izsprukt, jo tādu lielisku iespēju tikties ar meitu, dēlu, triju mazmeitu un mazdēla ģimenēm vienuviet nevar palaist garām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Roku rokā līdz zeltam

Kategorijas