Ar nostalģiju pēc Vidzemes

2010. gada 12. novembris 00:00

Jubilāres godā – baušķeniece Anita Jaunrubene.Iespējams, ja Anita iepriekš būtu redzējusi savu nākamo darbavietu Bauskā, viņa uz šejieni nemaz nebūtu atbraukusi, bet gan dzīvotu un strādātu kaut kur Kurzemē – Liepājā vai Ventspilī.Anitai Jaunrubenei 9. novembrī apritējuši 45 gadi, par savu ienākšanu Bauskā viņa stāsta: «Bulduru tehnikumā biju izmācījusies par konservēšanas tehnoloģi, un pēc sadales iznāca, ka viena no tuvākajām vietām (cik nu tuva), kur varēju dabūt darbu, bija Bauska. Pirmie iespaidi par šejieni nebija tie labākie. Kad pirms tam kursabiedrēm prasīju, vai ar kolektīvu konservu cehā «Zemgale» viss ir kārtībā, aizmirsu pajautāt, kā tur ir ar valodām. Izrādījās, ka šajā uzņēmumā gandrīz visi bija vai nu ukraiņi, vai baltkrievi, tādēļ saziņa noritēja krievu valodā. Biju izaugusi ļoti latviskā vidē un krievu valodu nepārvaldīju.» Par spīti tam, valodu baušķeniece apguvusi ātri, vienīgi uzņēmums «Zemgale» izputējis. Sirdij tuvās nodarbesĪslaicīgi Anita veikusi arī apsarga darbu siltumnīcās, bijusi konfekšu tinēja, līdz brīdim, kad piedāvāts sētnieces darbs «Vides servisā». Drīz būs pagājuši desmit gadu šajā darbavietā. Par šo darbu Anita negaužas, jo katrā lietā spēj saskatīt labo: «Mums, sētniekiem, atšķirībā no citiem ir daudz brīvāks darba grafiks, uzņēmums gādā par mums – tiekam vesti ekskursijās un uz sporta spēlēm.»Gaviļniecei ļoti patīkot ziedi. Ja vien viņai, stājoties tehnikumā, nebūtu trūcis norīkojuma, jubilāre būtu izmācījusies par dārznieci. Par laimi, vasarās Anitai sanākot strādāt ar puķēm Bauskas apstādījumos. Lai papildinātu savas zināšanas, katra sestdiena septiņu mēnešu garumā ir aizvadīta speciālos kursos botāniskajā dārzā.Vasarā Anita izmantojusi iespēju pabūt Norvēģijā, kur kādai saimniecei labiekārtojusi dārziņu. «Man arī ir dārziņš, taču atzīšos, ka tam tiek veltīta ne pārāk liela uzmanība. Ja ikdienā tu gādā par sakoptību pilsētā, tad pēc darba gribas kaut ko citu padarīt,» stāsta Anita.Baušķeniece savā brīvajā laikā pieskata mazbērnus, fotografē, apmeklē baznīcu un kora «Mēmele» nodarbības. Vairākus gadus pēc kārtas gaviļniecei par tradīciju ir kļuvusi arī eņģelīšu tamborēšana. Tie uz Ziemassvētkiem tiek sadāvināti radiem un draugiem.Ilgas pēc Madonas pļavāmJubilāre apgalvo, ka mīlestību pret dabu ieaudzinājuši vecāki. Lai gan baušķeniece ir dzimusi Jēkabpilī, mazotne pagājusi skaistajās Madonas apkārtnes pļavās. «Laikam, ka tā ir nostalģija, bet savu bērnību atceros kā ļoti saulainu. Vismaz divas reizes gadā braucu uz tēva mājām Aronas pagastā, lai pakavētos atmiņās,» stāsta Anita.Parasti visi svētki tiekot svinēti tēva mājās, taču šoreiz uz dzimšanas dienas svinībām svētdien ciemos pie gaviļnieces no Madonas brauks gan tētis, gan abas māsas. Ar māsām Gundegu un Silviju jubilāre saprotas labi, taču tas tā ne vienmēr ir bijis. «Bērnībā pret viņām biju diezgan nejauka. Abas ļoti gaidīja to dienu, kad es no mājas izvākšos,» atklāj baušķeniece. Iespējams, tas ir attālums, bet varbūt kas vairāk, kas liek vienai pēc otras ilgoties. Reizēs, kad visas māsas satiekas, daudz laika tiekot pavadīts kopā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar nostalģiju pēc Vidzemes

Kategorijas