Atrod savas mazās āderītes

2010. gada 17. novembris 00:00

Bauzes tirgū neilgu laiku līdzās medus pārdevējiem tortes piedāvā Biruta Janočko, vīngliemežu ražotāji savu biedrību reģistrē Bauskā, Bauskas un tuvējos novados ir liela interese par austersēņu audzēšanu.Dažādām nodarbēm pievēršas lauku ļaudis, lai nodrošinātu sev un ģimenei ienākumus. Piemēram, drīz būs gads, kā Gailīšu pagasta iedzīvotājas Birutas Janočko hobijs pārvērties uzņēmējdarbībā, un tā gūst aizvien lielāku ievērību.No vīramātes aizgūtas receptesKonditore, kā tagad var dēvēt B. Janočko, atklāj, kā viņas vaļasprieks pārvērties patstāvīgā nodarbē. Bijusi palikusi bez darba un strādājusi, iesaistoties «simtlatnieku» stipendiātos. Kopīgi svinot Ziemassvētkus, visu stipendiātu grupu cienājusi ar torti, kādu jau mājās ierasts gatavot. Toreiz ciemos ieradusies Eleonora Maisaka un interesējusies, kurš ir tortes autors. Ar šo brīdi viss arī sācies.«Protams, ne jau uzreiz, pāris mēnešus domāju un tad devos pie Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistiem, lai noskaidrotu, kas vajadzīgs legālai darbībai,» bilst Biruta. Tagad jau ir tā, ka B. Janočko tortes novērtētas tradicionālajā izstādē Rāmavā, viņa piedalījusies seminārā Jelgavā un dalījusies pieredzē ar citiem uzņēmīgiem cilvēkiem.Vienu gan viņa neatklāj – tās ir receptes, kuras mantotas no vīramātes. Birutas dzīvesdraugs ir no Aizkarpatiem, teritorijas, kur satiekas Ungārijas un Čehijas robeža. Šeit esot senas, savdabīgas saldās produkcijas gatavošanas tradīcijas, ko izdevies iepazīt Gailīšu pagasta iedzīvotājai. Viņa arī piemetina, ka droši vien tādēļ tortes atšķiroties no Latvijā pierastajām.Vēl Biruta stāsta, kuri cilvēki viņas dzīvē bijuši nozīmīgi un palīdzējuši. Vispirms jau audžuvecāki, Fūstu pāris, kas iemācījuši mīlēt darbu, izturību. Lai kur B. Janočko strādājusi, «visur ar sirdi». Sākot plašāku darbību, galvenā liksta bijusi tortu dekorēšana, ko cepēja nav uzņēmusies. Znots Jānis Laicāns bijis drosmīgs un parādījis mākslinieka dotības, iedvesmodams sievasmāti. Arī meita Agnese nav palikusi nomaļus. Valsts lauku tīkla sekretariāta speciāliste Raimonda Ribikauska ir tā, kura «velk mani visur līdzi un palīdz popularizēt manas tortes». Saņemts mudinājums gudrot kādu projektu, jo konditorejas uzņēmumi, kuri darbojas lauku apvidos, var saņemt ES atbalstu. Birutai vēl mīļa ir floristika, un dotības šajā jomā arī gadās parādīt. Gliemji labi jūtas LatvijāAploks vīngliemežu ganāmpulkam – aizvien biežāk tādas ainavas būs skatāmas laukos, jo jau tagad Latvijas Vīngliemežu audzētāju biedrība (LVAB) apvieno gandrīz pusotra simta šīs nozares entuziastu.Interesanti, ka biedrība reģistrēta Bauskā, to vada baušķeniece Sanita Rupkus, kurai jau ir ar pašas veik-smēm un kļūdām pārbaudīta pieredze. Zemnieku saimniecībā «Bērzkalni – Mazie» 0,8 hektārus lielā platībā gliemeži devušies ziemas guļā.Sanita, sadarbojoties ar kuldīdznieku Imantu Vītoliņu, vēlas, lai vīngliemežu audzēšanā Latvija nepaliktu galīgi iepakaļus Lietuvai, kur jau darbojas seši pārstrādes uzņēmumi. Salīdzinājumā ar kaimiņzemes situāciju, mūsu valstī izvēlēts citādāks virziens. S. Rupkus skaidro, ka Lietuvā vāc savvaļā augušus parka parastos vīngliemežus, kas garšas ziņā ir citādāki nekā tie paši sugas brāļi, ko audzē aplokos un piebaro ar zaļo barību. Latvijā uzraudzītajiem gliemežiem ir baltāka gaļa, un tie izaug prāvāki, jo LVAB ir noslēgusi līgumu ar SIA «Saldus labība», kur pēc īpašas receptūras gatavo spēkbarību. Tās sastāvā ir Latvijā audzēti graudi, rapši, tikai vitamīnus ieved no Vācijas.Baušķeniecei, no kļūdām mācoties, jau izdevies iegūt drošu sadarbības partneri. Mārtiņš Rītiņš izvēlas Bauskas novadā audzētus gliemežus un pasniedz tos Rīgas restorānos. Protams, tie nav lieli daudzumi, taču patīkami, ka šī produkcija ir vajadzīga, atzīst S. Rupkus. Sākumā pietiek ar mazumiņuLatvijā bijuši vairāki semināri, kuros interesenti guvuši teorētisku pamatojumu izvēlētajai nodarbei. Sanita, stāstot par vīngliemežu audzēšanu, sākumā rekomendē izmēģināt mazumiņu. Piemēram, iegādāties simt kilogramu vaislas materiāla un izveidot līdz 30 kvadrātmetriem lielu aploku. Pati galvenā problēma – noturēt it kā lēnos rāpotājus nožogojumā, jo no vakara līdz rīta stundām pa rasotu zāli tie itin žigli pārvietojas. S. Rupkus, palīdzot ģimenei, atradusi labu risinājumu, ierīkojot elektrisko ganu. Ir padomā vēl kāds variants, kas noskatīts Vācijā. Proti, aploks ir iežogots ar īpašu sietu, kam izveidoti volāni, un bēgļus tādējādi vieglāk noturēt savā teritorijā.Iesācējiem pirmajā gadā jāpārliecinās, cik piemērots izvēlētais zemesgabals ir pēcnācēju radīšanai jeb olu dēšanai, kā arī ziemošanai. Nederēs smaga augsne, kurā rāpotāji nespēj izveidot bedrīti un atstāt līdz 30 baltām oliņām, kas arī iederas delikatešu grupā līdzīgi kā zivju ikri. Atšķirības ir izskatā – oliņas koši baltas, un garšā tām ir zemes piesmeķis. Eiropas Dienvidu valstīs pieprasa gan gaļu, gan olas.Gliemežus barojot, labvēlīgos apstākļos tie vienā sezonā izaug trīs četrus centimetrus lieli un 20 – 30 gramu smagi. No simt kilogramiem rāpotāju teorētiski var sanākt pusotra tonna «ražas». Sagatavošana maltītei ir process, kas prasa pacietību, taču gaļa sanāk garda un absolūti bez taukiem. Arī Rundāles pagasta viesu mājā «Baltā māja» gardēži var pieteikt un baudīt vīngliemežus. To mājiņas ir izmantojamas floristikā un dažādiem dekoriem.Mūsu zemes vīngliemežu audzētāji vēl nespēj tirgū piedāvāt pietiekamu daudzumu produkcijas. Taču jau ir sākums Latvijas pārstrādes uzņēmuma veidošanai. Pārstrādātajiem gliemežiem būtu lielāka pievienotā vērtība.Saskaņā ar Eiropas Savienības regulām vīngliemežu audzētāji darbības sākšanai var saņemt ES fondu atbalstu, piesakot projektu pasākumam «Jaunu uzņēmumu radīšana un attīstība».Sēnēm vietu var atrast pagrabāSIA «Mūsu – māja 2» līdzīpašniece un tehnoloģe Vija Eiduka priecājas, ka Bauskas un citos tuvējos novados ir liela interese par austersēņu audzēšanu. Tas ir izdevīgi no dažādiem viedokļiem, nav liels attālums līdz Rīgai, labas iespējas sagādāt piemērotu materiālu, tas ir, salmus, sienu vai skaidas. Viņasprāt, Zemgalē ir centīgi ļaudis, kuri spēj ieceres īstenot, ko apliecina vairāki sadarbības partneri, piemēram, Vecumnieku, Brunavas pagastā.«Mūsu – māja 2» divus gadus organizē un konsultē interesentus darbam austersēņu audzēšanā. Pirms šīs nodarbes sākšanas interesentus iepazīstina ar aprēķiniem, kāds daudzums micēlija nepieciešams, kā jāveido maisi ar augsni, kur tie jānovieto un kā jāseko līdzi visam procesam. Protams, kā jebkurš cits darbs, arī šis prasa uzmanību un disciplīnu. V. Eiduka bilst, ka nevar sēnes nedēļu atstāt bez aprūpes un brīnīties, ka ražas nav. Viens pilns cikls ilgst līdz trim mēnešiem. Šomēnes Bauskā atvērtajā «Mūsu – mājas 2» birojā, kas atrodas Rīgas ielā 5, var saņemt informāciju un gūt plašāku ieskatu par austersēņu audzēšanu. ***Valsts lauku tīkla sekretariāta speciāliste Raimonda Ribikauska teic, ka lauku ļaudis aizvien vairāk uzmanības pievērš papildu iespējām gūt ienākumus. Kupli apmeklēti ir bijuši semināri, kuros runāts par zivju audzēšanu. Šajā jomā un sēņu audzēšanā var saņemt ES atbalstu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Atrod savas mazās āderītes

Kategorijas