Īsteno traku ideju

2010. gada 26. novembris 00:00

45 gadu jubileju svin bārbeliete Marija Rusiņa.Zemniece un veterinārfeldšere Marija Rusiņa saka: «Man kā jau lauku sievietei ir ļoti vienveidīgs dzīvesveids. Ikdiena aizrit kūtī, mājā un vēlreiz kūtī. Vienīgi pa kādai reizītei sanāk pabūt arī kur citur.» Jubilāre sevi dēvē arī par īstu čangaļu meitiņu, lai gan Latgales pusē pavadītas tikai dažas vasaras, dzīvojoties pie abām vecmāmiņām. Patiesībā Marija ir izaugusi Siguldā. Uz Bārbeli abus ar vīru Valdi, kā arī toreiz gadu veco meitu Sintiju atvilinājis dzīvoklis, ko «dāļājis» vietējais kolhozs.Protams, pārceļoties uz šo pusi, nācies saskarties ar tādiem trūkumiem kā līdzenumiem, jo ziemā bērniem īsti nav bijis, pa kurieni nobraukt ar ragaviņām, taču tie esot sīkumi.Pārmaiņu laiksLielākas grūtības atnesis pārmaiņu laiks, kas jauno ģimeni, tāpat kā lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, drīz vien piemeklējis. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad kolhozi cits pēc cita tikuši likvidēti, pieprasījums pēc atsevišķu profesiju pārstāvjiem krasi mazinājies. Tā tas bijis arī ar mākslīgās apaugļošanas tehnologiem, kuru vidū bija arī Marija. Atšķirībā no vairuma šīs profesijas pārstāvju, kas toreiz pārkvalificējās, jubilāre savu specialitāti ir saglabājusi un nu ir palikusi tikai viena no divām personām visā apkārtnē, kas nodarbojas ar lopiņu mākslīgo apsēklošanu.«Mana profesija Latvijā ir praktiski iznīcināta, mūsu izglītības iestādēs to vairs nevar apgūt, jo ir maz pieprasīta,» apgalvo bārbeliete. Viņasprāt, šāda situācija izveidojusies tādēļ, ka vienā brīdī lielie piena pārstrādātāji noteikuši sevišķi zemas piena iepirkšanas cenas. Tas novedis līdz tam, ka daudzi mājlopu audzēšanu uzskatījuši par neizdevīgu un savas saimniecības likvidējuši.Sava saimniecība«Lai arī cik dīvaini tas liktos, lietuvieši bija tie, kas piensaimniekus daudzmaz izglāba, jo viņi piedāvāja daudz izdevīgākas cenas. Par laimi, pēc laika mūsu piena pārstrādātāji attapās un atsāka pieņemt izejvielu tādā pašā cenā,» stāsta Marija. Par šo tēmu jubilāre spēj gari un plaši runāt, jo tieši pievēršanās piena lopu saimniecībai juku laikā ir kļuvusi par galveno iztikas avotu ģimenei.Kā tas viss sākās, bārbeliete vēl ļoti labi atceras: «Vienu dienu mans vīrs pārnāca mājās ar diezgan traku ideju. Abi ar kolēģi Mārtiņu Mediņu secinājuši, ka darbam kolhozā vairs nav nekādas perspektīvas, tādēļ vajadzētu dibināt pašiem savu saimniecību. Lai gan tā toreiz bija pat ļoti pārgalvīga ideja, pie tās mēs pieturējāmies un nodibinājām zemnieku saimniecību «Vērdiņi».» Pats grūtākais bijis sākums, jo ieguldīt līdzekļus vēl ne pārāk labi saskatāmai nākotnei vienmēr ir bijis riskants pasākums, vēl jo vairāk tad, ja tie bija tādi neskaidrības gadi kā toreiz. Taču ir bijušas arī savas priekšrocības, jo tik lēti iegādāties zemi kā toreiz tagad var vienīgi sapņot. Iegulda attīstībāMarija uzskata, ka pašreizējā ekonomiskā situācija nav ne uz pusi tik ļauna, kā bija toreiz – deviņdesmito gadu sākumā. Protams, ir brīži, kad viņai gribētos lielāku neatkarību, līdzekļi nemitīgi tiek ieguldīti saimniecības attīstībā. «Tā nu mēs dzīvojam. Kā nomaksājam vienu kredītu, tā tiek ņemts nākamais,» stāsta Marija.Ar plāniem par peļņu ārzemēs neviens no ģimenes īpaši neaizraujoties, jo ikviens ir šīs valsts patriots. Vecākais dēls Juris gadu strādājis Īrijā, taču pēc tam, kad nopelnīta nauda automobilim, atgriezies dzimtenē. Lai gan viņš, tāpat kā jaunākais brālis, sešpa-dsmit gadu vecumā ir nokārtojis traktora vadītāja tiesības, divdesmit divus gadus veco Juri lauku darbi tik ļoti nevilinot. «Drīzāk sanāks kāds jūrnieks,» secina mamma. Savukārt uz pastarīti Armandu, kurš patlaban mācās Saulaines profesionālajā vidusskolā, tiek liktas cerības, ka vismaz viņš nākotnē varētu pārņemt saimniecību.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Īsteno traku ideju

Kategorijas