Lai varētu strādāt ar bērniem

2010. gada 1. decembris 00:00

Forši, šodien Voldis, būs laba sporta stunda, – pērn kādā rītā sacīja mana meita, tolaik vēl Iecavas vidusskolas audzēkne. Tā «Iecavas Gada cilvēku 2010» Voldemāru Pārumu, ilggadējo jauno basketbolistu treneri, novadā draudzīgi un cieņpilni dēvē visi, kas viņu pazīst, jo viņam sveša formāla augstprātība, viņš ir pedagogs šīs misijas labākajā izpratnē.Vienmēr lietišķs, laipns un atvērts katram, kas vēlas ko uzzināt vai apgūt. Īpaši iedvesmojoša ir Voldemāra uzvara pār slimību, kurā morālu atbalstu sniedz katra līdzcilvēku laba doma.Ko jums nozīmē nosaukums «Iecavas Gada cilvēks 2010»?– Tas ir cieņas apliecinājums un liela atbildība. Manu darbu ir novērtējuši, bet tas nozīmē, ka es nedrīkstu nolaisties zem tā līmeņa, man jāiet uz augšu. Tagad esmu Gada cilvēks – visi skatīsies, tas nav tik vienkārši – nevaru staigāt apkārt un lielīties.Sarīkojumā bija ļoti daudz sveicēju, es pat necerēju, ka tik daudzi mani atbalsta. Bija no basketbola kluba puiši, kolēģi. Galvenais nosaukuma pamatojums bija «Dartijas» bronzas medaļas, ko pagājušajā sezonā ieguvām. Taču tas ir arī puišu nopelns – kad iekļuvām astoņniekā, īstenībā neviens necerējām, gluži vienkārši cīnījāmies, cik varējām.Vai jūtama lielāka audzēkņu mērķtiecība, vēlme kaut ko sasniegt sportā?– Ir, kam lielāka mērķtiecība, ir, kas atnāk brīvo laiku pavadīt, taču tādu, kas skaidri zina – es gribu tikt augšā, tādu ir maz. Pagaidām vienīgais mans audzēknis, kas ir noteiktā līmenī, ir Dāvis Geks. Tagad 15 gados viņš spēlē VEF sistēmā basketbola skolā (BS) «Rīga», ja, pabeidzot vidusskolu, tur noturēsies, tad viņš kaut ko sasniegs. Viņa vecākā māsa spēlē «Rīdzenes» komandā, arī mūsu sporta skolas audzēkne. Mani audzēkņi no 90. gadiem spēlē «Dartijā».Cik daudz basketbolam, sportam jākonkurē ar datoru, internetu, citām jauniešu nodarbēm?– To ir grūti ietekmēt. Treniņi ir četras reizes nedēļā, tas laiks ir aizpildīts vismaz divas stundas dienā. Savu paņem mācības, un svarīgi ir vecāki, cik viņi darbdienās var motivēt bērnus. Brīvdienās braucam uz spēlēm, tad maz laika sanāk pie datora, televizora.Ja vecāki atvases stumj uz basketbolu, galda tenisu, futbolu – viss kārtībā! Ja tēvs un māte tam uzmanību nepievērš, arī bērni necenšas, viņiem vecāku interese ir ļoti nozīmīga. Manuprāt, tēvam un mātei vajadzētu vairāk interesēties par bērnu sportošanu. Mājas spēlēs visiem jāsēž rindā! Ir tādi, kuri brauc uz mačiem arī tālāk līdzi, tie, kuriem pašiem bērnībā bijis svarīgi, ka vecāki nāk skatīties spēles. Svarīgs arī fons – pēc pirmās LBL «Turības» spēles Iecavas sporta namā atsāka trenēties divi puiši, kas kādreiz jau nāca uz basketbolu, bet pēc tam pārgāja uz vieglatlētiku un futbolu.Vai nav žēl, ka, lielajiem aizejot, ar mazajiem atkal jāsāk viss no sākuma?– Ar mazajiem, kamēr iemācu visu, ir interesanti. Var redzēt, kā viņi aug. Ir jau drusku žēl, ka aiziet, bet ir prieks, ja viņš kaut kur spēlē, kaut vai pagastmačos, amatieru komandā, kādā no daudzajām Latvijas līgām... Ja viņš darbojas, mans mērķis ir sasniegts. Ja tiek tālāk – apsveicami!Kāda ir starpība – mācīt sportu skolā un trenēt jaunos basketbolistus?– To nevar salīdzināt. Sporta skolā nāk tie, kas grib. Vidusskolā ir visādi – bērniem jādabū kopsaucējs. Man pašam nav gadījies, bet dažkārt redzu, ka kolēģi netiek galā ar nekaunīgiem audzēkņiem. Ir gribējies vecākiem kaut ko pateikt, jo no bērnu attieksmes skolā var redzēt, ko mājās runā par skolotājiem.Normāli būtu, ja katrai klasei sporta stundā būtu divi skolotāji un atsevišķas telpas. Tagad visi ir vienā zālē, jāsadala laiks un enerģija meitenēm un zēniem. Ja vēl stundu izmaiņas, ir pat trīs klases vienā stundā. Ir grūti visu pagūt un vēl izveidot interesantu stundu. Tos, kas lielīgi, jāmāk pielikt pie vietas, paprasīt stingrāk. Ir apaļāki audzēkņi, kas nekad nedabūs objektīvu deviņnieku vai desmitnieku, tad skaties, kā viņš pilda uzdevumu, – ja cenšas, var ielikt labāku atzīmi. Lai arī sporta skola man tomēr mīļāka, bet nevar jau atnākt uz parasto skolu un teikt – ai, jūs te tādi otrie! Bērni uzreiz to jutīs.Kā, jūsuprāt, patlaban funkcionē Latvijas basketbola sistēma – vai tā strādā jaunās paaudzes labā? Kas būtu jāmaina?– Basketbols ir Latvijā masveidīgākais sporta veids. Es domāju, ka nav noregulēta sporta skolu savstarpējā kompensāciju sistēma, ja audzēknis pāriet augstākā līmenī. Tiesa, par Dāvi BS «Rīga» pārskaitīja vienreizēju kompensāciju, un mūsu puiši par to aizbrauca uz starptautisku turnīru Somijā, treneri brauca mācīties.Ja Rīgā vai Jelgavā būtu tāds basketbolistu internāts kā Ventspilī... Derētu katrā reģionā tāds, tad no tuvākās apkārtnes savāktu un izaudzinātu jauno paaudzi. Iecavniekiem, protams, palīdz Rīgas tuvums.Kā jūs vērtējat basketbola, sporta komercializāciju?– Latvijā tā ir minimāla uz pārējā fona. Lai skatītāji nāktu, viņi ir jāpiesaista, jāpiepilda starplaiki, minūtes pārtraukumi. Toties apraksti «bulvāru presē» traucē, piemēram, pēc Janičenoka gājienu publiskošanas mazāk interesentu nāca uz spēlēm, arī sponsori novērsušies. Nezinu, kāpēc, bet, piemēram, futbolisti vai hokejisti tā neizrādās, basketbolisti vairāk izrādās.Jūs pats labi spēlējāt, kāpēc nekļuvāt par profesionālu basketbolistu?– Varbūt nebiju īstajā vietā un īstajā laikā. Tuvu biju Jaunatnes līgā 12. klasē, uz Rīgu braukāju. Es centos, bet sapratu, ka nevaru to sasniegt. Varbūt es spēlētu ilgāku laiku, ja būtu LBL komanda Iecavā. Es nepārdzīvoju, ka tur neesmu. Jābūt arī sakritībām – kas pagadās pretī, vai kāds tevi ierauga amatieru līmenī.Kad es vēl spēlēju amatieros, citi, kas bija LBL komandās, nebija labāki par mani. Kad ar Aldi Beitiņu spēlējām «Dartijā», smējāmies, ka esam profesionāļi starp amatieriem – paši nācām bumbu mētāt, svarus cilāt, skriet krosu. Mums treneris nelika to darīt. Tagad arī gribētos, lai «Dartijā» puiši vairāk paši censtos, nāktu uz zāli, svariem, skrietu vairāk par to, cik liek. Attieksme nav slikta, bet pašam ar savu iniciatīvu jādara vairāk. Agrāk pats jutu, kad netrenējos – «baterijas» sēžas. Paskrienu krosu, pacilāju svarus, pamētāju bumbu pirms pašas spēles – galvenais ir būt formā.Kādu komandu jūs gribētu trenēt, ja varētu izvēlēties?– Es gribētu profesionālā komandā par otro treneri pamācīties, piemēram, VEF, «Liepājas lauvās», kādā Lietuvas vienībā. Kādā īstā profesionālā Eirolīgas komandā no iekšpuses apskatīties, kas notiek, kāda ir sistēma. Tā daudz ko var iemācīties. Par pirmo treneri varētu kļūt ar laiku.Ko jūsu dzīvē un pasaules skatījumā mainīja slimība?– Tikai to, ka pats nevaru spēlēt basketbolu. Protams, sieva pārdzīvoja, vecāki, es pats to neuztvēru kā traģēdiju. Es pieņēmu uzreiz, ka pats spēlēt nevarēšu, ja varēšu strādāt, – nekādu problēmu! Es varu kustēties, galva strādā – tikai dzīvot! Varbūt tāpēc arī uzvarēju, un sportista rūdījums ļoti palīdzēja, jo fiziski tas nebija viegli.Kāds ir jūsu lielais, klusais, vēl piepildāmais sapnis?– Ja kāds no audzēkņiem augstāk tiktu par Latvijas līmeni, taču tad daudz kam jāsakrīt – bērna talantam, darbam, vecāku interesei, apstākļiem... Tas nav tikai no sportista un trenera atkarīgs. Voldemārs PārumsDzimis 1976. gada 30. maijā.Absolvējis Iecavas vidusskolu. Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā ieguvis basketbola trenera, B kategorijas sporta speciālista kvalifikāciju.Regulāri atjauno un paaugstina kvalifikāciju dažādos basketbola treneru un sporta skolotāju kursos.Kopš 1994. gada sporta skolas «Dartija» basketbola treneris.Kopš 1997. gada Iecavas vidusskolas sporta skolotājs.Kopš 2008. gada basketbola kluba «Dartija» galvenais treneris.Spēlējis basketbolu Jaunatnes basketbola līgā, basketbola klubos «B – fans», «Dartija», «Zemgale».2007. gada augustā Iecavas 515 gadu jubilejā pēc sabiedrības aptaujas par populārākajiem novada ļaudīm saņēmis domes suminājuma rakstu.Šogad saņēmis titulu «Iecavas Gada cilvēks» par pašaizliedzīgu darbu jaunās basketbolistu paaudzes audzināšanā.Intereses – sports, ceļošana, vēsture, ģeogrāfija.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lai varētu strādāt ar bērniem

Kategorijas