Nedomā padoties

2010. gada 10. decembris 00:00

Apaļu jubileju svin baušķeniece Oksana Pečenaja.Pašas skaistākās atmiņas Oksanai ir saglabājušās par bērnību. Mūža pirmos divpadsmit gadus Oksana pavadījusi Gulbenē. Meitene bijusi liela blēņdare, paradusi darīt pāri gadu vecākajam brālim Jurijam. Taču drīzi vien blēņām nav atlicis laika. Vecāki radinājuši pie lauku darbiem, un nevienam nav bijis jāsaka, kas jādara. «Mums tas bez teikšanas bija skaidrs, ka jāiet palīgā, un viss. Jau septiņu gadu vecumā sāku slaukt govis. Kaimiņiene brīnījās, kā es tai raibaļai pupu varēju aizsniegt,» atceras jubilāre. Viņa stāsta arī to, ka Gulbenē mituši ļoti labestīgi ļaudis, visi lauku darbi darīti kopā ar radiem, draugiem un kaimiņiem. Visi bijuši savējie.Cēls sapnis«Kad 1982. gadā ar darbu palika tā švakāk, vecāki izlēma pārcelties uz Gailīšu pagastu. Pirmās īpatnības, ko ievēroju, bija ļaužu atšķirīgā daba,» atceras Oksana. To viņa jau manījusi, mācoties 6. klasē, kur piedzīvota cilvēku šķirošana: «Bērni dalījās latviešu un krievu grupās, pilsētniekos, lauciniekos. Tas man bija kaut kas jauns. Tāpat bija arī ar kaimiņiem, jo mēs mājā bijām vienīgie cittautieši.» Tomēr īsā laikā kopīga valoda ar apkārtējiem cilvēkiem atrasta, gaviļniece spējusi pielāgoties ikvienai situācijai.Jubilāre stāsta, ka jau skolas laikā bijusi sabiedriski aktīva. Iesaistījusies visādos pulciņos, arī komjaunatnē. Būdama vēl jauniete, Oksana darbojusies arī vientuļo māšu organizācijā, kas sniegusi atbalstu ne tikai māmiņām, bet arī pensionāriem un trūcīgajiem. Lai gan tādas organizācijas vairs nav, tās misiju baušķeniece turpina pildīt līdz pat šodienai.«Nevarētu teikt, ka paši dzīvojam ļoti labi, taču nekad neesam sūdzējušies, ka kaut kā trūktu. Nedrīkst sevi tā noskaņot, jo vārdam ir ļoti liels spēks,» domā Oksana. Viņasprāt, daudziem cilvēkiem klājas daudz sliktāk, un iespēja viņiem palīdzēt dara laimīgas abas puses – gan tos, kas ņem, gan tos, kas dod. «Dzīve ir neparedzama, un kādā brīdī arī pats vari nokļūt grūtā situācijā,» prāto Oksana. Viņai ir sapnis par palīdzības punkta izveidi, kurā trūcīgajiem ļaudīm tiktu izsniegts apģērbs, kā arī citas saziedotas lietas.Uzvedība nododLai gan daudzu paziņu acīs jubilāre ir nenogurdināma, tikai neliela daļa cilvēku zina, ka Oksana cīnās ar ļoti retu vēža paveidu, kāds Latvijā esot konstatēts tikai dažām personām. «Ārsti neko labu nesola,» atklāj jubilāre. Pirmo reizi par kaiti baušķeniece uzzinājusi pirms trim gadiem, vēl strādādama pastā: «Kad biju izgājusi medicīnisko pārbaudi, man paziņoja, ka kaut kas īsti ar mani nav kārtībā. Tad arī viss sākās. Kolēģi domāja, ka man jau tūlīt būs jāiet dekrētā... Tas bija audzējs. Trīs mēnešu laikā tas bija sasniedzis desmit kilogramu svaru, tikpat daudz kā trīs bērni,» stāsta Oksana. Audzējs izgriezts, taču tas skāris lielu daļu citu orgānu.Par savu slimību Oksana ģimenei sākumā nav stāstījusi, taču to viņi atklājuši paši. «Tādas frāzes, kā «esmu nogurusi, gribu nedaudz atlaisties dīvānā», mani nodeva. Viņi saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Agrāk biju nenogurdināma un visu laiku kaut ko darīju,» tā baušķeniece.Saņem atbalstuPretēji ārstu ne īpaši iepriecinošajām prognozēm par izveseļošanos Oksana tic, ka viss būs labi: «Neesmu gatava padoties. Tik daudz kas dzīvē vēl ir jāizdara.» Baušķeniece pašlaik tālmācībā apgūst personāla vadību Sociālās integrācijas valsts aģentūrā. Liela palīdze mājas darbu pildīšanā ir meita Svetlana, lielu atbalstu sniedz arī abu dēlu Roberta un Mārtiņa uzmundrinājumi. Par sapratni, mīlestību un palīdzību Oksana vēlas pateikties arī saviem vecākiem Jevgenijai un Pjotram, Vilciņu ģimenei, draudzenei Dainai un visiem kaimiņiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nedomā padoties

Kategorijas