Vadās pēc zemapziņas impulsa

2010. gada 17. decembris 00:00

70 gadu jubileju svin Laila Strazdiņa.Laila ir dzimusi Krāslavā, kur nodzīvojusi līdz trīspadsmit gadu vecumam. «Latgalē arī tolaik bija sliktāks dzīves līmenis kā citur Latvijā. Pēc iespējas ātrāk gribējās tikt prom,» atzīst jubilāre. Šāda izdevība radusies Rīgā. Tur varējusi apmesties pie mammas māsas un sākt mācības Rīgas jūras zivju rūpniecības tehnikumā. «Ne man zivis patika vai kā citādi biju ar tām saistīta, taču, kad ieraudzīju tehnikuma sludinājumu avīzē, no zemapziņas tika padots tāds kā impulss – man tur ir jābūt,» atzīst jubilāre.Pēc četriem gadiem Laila mācību iestādi absolvējusi un ar iegūto pārtikas tehniķa tehnologa diplomu taisnā ceļā devusies uz zivju pārstrādes cehu Rojā.Tur tagadējā codiete nostrādājusi desmit gadu. Iespējams, to būtu darījusi ilgāk, ja vien pa vidu nebūtu sanākusi nelaimīga laulība. «Apprecējos, vīrs mani aizveda uz Talsu pusi, bet jau pēc trijiem gadiem atgriezos Rojā,» stāsta jubilāre. Atgriežoties Laila cerējusi, ka varēs tikt atpakaļ vecajā darbavietā, taču tas bijis iespējams vienīgi tad, ja kāds nomirst vai tiek atlaists. «Tik ilgi gan es nebiju gatava gaidīt.»Pārmaiņu laiksLaila kopā ar trīsgadīgo dēliņu Ivaru pārcēlās uz Mērsragu, kur kļuva par zvejnieku kolhoza «1. maijs» pakļautībā esošā zivju apstrādes ceha vadītāju. «Arī tur es nostrādāju veselus desmit gadus. Šajā laikā iepazinos ar otro vīru – Ivaru Strazdiņu. Pasaulē nāca arī meita Ieva,» dzīvesstāstu turpina jubilāre.Laikā, kad Ivars dabūjis darba piedāvājumu Rīgas autobusu fabrikā Jelgavā, pāris dzīvojis katrs savā pilsētā. Taču tas nav ilgi turpinājies. Nesagaidījis, kad darbavietā piešķirs mitekli, Ivars sācis meklēt darbu citur. Laila ar bērniem braukusi līdzi vīram uz Codi, kur viņš kolhozā bija dabūjis sagādnieka amatu, kā arī izcīnījis privāto māju. «Sāku strādāt Starpkolhozu konservu fabrikā par laboranti. Bauskas alus darītavu vēl tikai cēla. Ar jauno darbavietu biju ļoti apmierināta, jo tas bija pilnīgi kaut kas cits. Zivis man jau bija apnikušas. Arī tagad varu paskatīties tikai uz lašiem, butēm, bet pēc reņģēm man joprojām neprasās,» stāsta codiete. Garlaicīgi navTikko kā alus brūzis ticis pabeigts, Laila pārcelta uz turieni par laboranti ķīmiķi. ««Bauskas alū» nostrādāju 27 gadus. Pensijā aizgāju pirms trim gadiem, kad uzņēmumā notika liela darbinieku «noīsināšana». Man šis lēmums nebija tik sāpīgs kā citiem, jo pēdējos gadus jau strādāju pusslodzi.» Lai gan jubilāre dzīvo Codē, vietējos ļaudis viņa nepazīst, jo tam nekad īsti neesot pieticis laika. «Darbs, mājas, darbs, mājas,» tā Laila. Iespējams, ka nu ir pienācis laiks kaimiņus kārtīgi iepazīt. Par mierīgo dzīves ritmu, visu dienu pavadot mājās, jubilāre negaužas: «Pildu krustvārdu mīklas un skatos seriālus. Tā jau tā diena paiet. Garlaicīgi nav, jo man ir Maksis.» Nepilnus deviņus mēnešus vecais rotveilera un šarpeja jauktenītis ir ļoti aktīvs.Tā nu sanācis, ka arī otrs vīrs Ivars Lailu pametis, taču ar viņu jubilārei attiecības esot labas. «Bērni dzimšanas dienā sarīkoja jubilejas svinības Bauskas pilī. Arī mans «eksvīrs» ar ģimeni tajā bija ielūgts, un viss noritēja labi. Vienīgi pati pils man ne īpaši patika. Noveda mūs kaut kādā pagrabā ar pliku akmeņu sienām. Kas tur skaists?»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vadās pēc zemapziņas impulsa

Kategorijas