Lielākais prieks – savējie

2011. gada 7. janvāris 00:00

80 gadu jubileju svin Matrjona Kānberga Īslīcē.Līkumotais ceļš uz Matrjonas Kānbergas mājām «Kakari» vijas pa plašajiem, sniegotajiem Zemgales laukiem. Tajos vējam nav, kur aizķerties, un iztīrīto ceļu vietām jau atkal klāj kupenas. Tikai atpakaļceļā apjaušu, ka ar šādu ainavu asociējas jubilāres dzimtene Sibīrija. Pie pēdējā līkuma uz māju mūs sagaida viņas mazmeita Sanda, bet mājā sveicina otra mazmeita Santa.Dokumentos cits datumsJubilāre atzīst, ka īstais viņas dzimšanas datums ir 10. janvāris, bet 9. janvāris ierakstīts, atjaunojot ugunsgrēkā cietušos dokumentus. Vienas dienas starpība 80 gadu garajā mūžā nešķietot tik svarīga. Mūžs nav bijis no vieglajiem, dažādu pārdzīvojumu un grūtību pārpilns, bet vainagojies ar bagātīgu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulciņu.Vīra Imanta ģimene bija izsūtīta no šīm pašām «Kakaru» mājām 1949. gadā un apmetās pie Matrjonas ģimenes Omskas apgabala Semjanovkas ciemā. Viņas mātes ģimene arī bija izsūtītie, no Ukrainas. Tā arī savijās Matrjonas un Imanta likteņi.Matroja jau 12 gadu vecumā sākusi strādāt. Kolhoza kantorī uzskaitījusi kolhoznieku darbadienas un veikusi citus darbus. Kopumā darba gaitās aizvadīti 39 gadi. 1957. gada 11. jūnijā Matrjona līdzi vīram atbrauca uz viņa dzimteni Latviju. Vecākajai meitai Zinai tad bija trīs gadi, bet dēls Jānis piedzima gadu vēlāk. Jubilāres ģimene bijusi liela, seši bērni. Joprojām Omskā dzīvo Matrjonas 86 gadus vecā māsa Taņa, ar kuru viņa regulāri sazvanoties. Mazmeitas atzīst, ka gribētos aizbraukt ciemos pie radiem, bet attālums šķietot pārāk liels.Atgūst savas mājasNo tāluma atgriezusies, ģimene sākumā nav tikusi savās mājās, jo tajās jau dzīvojuši citi, tāpēc nācies mitināties netālajās kaimiņmājās. Abi ar vīru sākuši strādāt kolhozā – Matrjona – pie govīm, Imants – kaltē. Bet tad vīrs teicis priekšsēdētājam, ja nelaiž savā mājā, tad iešot prom uz citurieni. Tad nu ģimenei atvēlēta istaba vienā mājas galā. Ar kaimiņiem sadzīvot nav bijis viegli. Kad nu beidzot ģimene savā īpašumā atguvusi visu māju, tās stāvoklis bijis visai drūms. Bet savas mājas tomēr ir savas mājas, noteic jubilāre. Ar laiku māja ieguvusi jaunu dzīvi, un tagad te bieži ciemojas un dzīvo gan bērni, kam katram sava dzīvesvieta, gan mazbērni. Mazmeitas atzīst, ka vecāmāte labprāt gatavo gan pīrāgus, gan zupas un citus ēdienus un šajā mājā viņas vienmēr ir labi pabarotas.Lasa latviešu titrusPirmie gadi Latvijā bijuši grūti, atzīst jubilāre. Prom no ģimenes un radiem, svešā malā, svešā valodā. Taču visapkārt ikdienas darbā bijusi latviešu valoda, bērni sākuši iet latviešu skolā, un tā valoda pamazām apgūta. Matrjona teic, ka ir laimīga par to. Ir labi, ka var visu saprast, ar visiem kontaktēties. Tagad jau krievu valodā saprasties esot grūtāk. Pat skatoties televīzijā krievu filmas, viņa lasot latviešu titrus. Jā, tos viņa varot salasīt viegli, pat bez brillēm. Tāpat kā bez brillēm viņa lasot žurnālus, ar kuriem regulāri apgādā radi, un daudz un labprāt adot visam plašajam bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu pulkam gan zeķes, gan lielākas lietas.Saticīga dzimtaJubilāre atzīst, ka viņas lielākā bagātība ir plašais un sirsnīgais pēcteču loks. Divi bērni, pieci mazbērni un trīs mazmazbērni. Pateicoties viņiem, Matrjona nejūtoties vientuļa pēc vīra nāves 2007. gadā, un tas dod iespēju arī paciemoties pie tuviniekiem citās Latvijas vietās.Mazmeitas Santa un Sanda smej, ka dzimta ir apgādāta ar visu svarīgāko, jo radu saimē ir gan gaļas, gan zivju pārstrādē, gan kosmētikas nozarē strādājošie. Sanda mācās Saulaines profesionālajā vidusskolā, pašreiz ir prakses laiks, un viņa strādā pie māsīcas Santas vietējā gaļas pārstrādes uzņēmumā SIA «Snifs».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lielākais prieks – savējie

Kategorijas