Dzejnieka rokraksts

2011. gada 14. janvāris 00:00

98 gadu jubileju svin Arvīds Tārs.Reti kuram izdodas nodzīvot tik garus un bagātus gadus kā Arvīdam Tāram, nu jau pieci no tiem viņam aizrit Bauskā. Tomēr jubilārs joprojām sevi saista ar Gailīšu pagastu, jo te pavadīta lielākā daļa dzīves. Tur atrodas arī viņa dzimtas mājas «Tāri», kurās pašlaik dzīvo brāļa meita ar ģimeni.Gudrs dažādās jomāsArvīds ir audzis daudzbērnu ģimenē un ar to lepojas: «Ja visi vecāki būtu bijuši tik raženi, tad Latvijā būtu vismaz trīs miljoni iedzīvotāju.» Jubilārs stāsta, ka viņam kopā bija pieci brāļi un divas māsas, kas nodzīvojuši pilnu mūžu, taču bērnu vecākiem patiesībā ir bijis vairāk. Viņi diemžēl mūžībā aizgājuši agri.Pirmās četras klases Arvīds ir beidzis Pamūšas skolā, bet vēl divas Pācē. Gan toreiz, gan arī visu pārējo mūža daļu jubilāram paticis lasīt. Jaunībā viņš pat domājis, ka reiz varētu kļūt par dzejnieku. To īstenot nav izdevies, taču kaligrāfiskā rokrakstā Arvīds ir pierakstījis vairākas klades ar informāciju par sev interesējošām tēmām. Brāļu un māsu bērni vienmēr bijuši izbrīnīti, kā Arvīds tik labi pārzina pasakas un spēj izrādīt teicamas zināšanas visdažādākajās jomās. Visas šīs gudrības, līdzīgi kā Dainu skapī, tika īpaši glabātas.Sagaida kara beigas1934. gadā Arvīds tika iesaukts Latvijas armijas Rēzeknes 9. pulkā, kur dienestā pavadījis 11 mēnešu. Savukārt pēc desmit gadiem viņam bija jāiesaistās īstā karadarbībā.1944. gada 17. februārī Arvīdu iesauca Vācijas armijā. «Līdz marta beigām dzīvojos pa Rīgu, tad nosūtīja uz Krieviju, kur vajadzēja apsargāt vāciešu izveidotu saimniecību. Vispār viss šis laiks man bija salīdzinoši mierīgs, jo atrados tālu aiz frontes,» atklāj sirmgalvis. Vienīgi 20. jūnijā viņš ticis nosūtīts uz fronti, bet jau 17. jūlijā karš Arvīdam bija beidzies. «Sanāca tā, ka īsti karā biju nepilnu mēnesi. Noņēma mani no kaujas lauka ar vienu sašautu aci un kāju,» stāsta Arvīds. Kāja A. Tāram drīz vien tika amputēta Daugavpils slimnīcā, bet, vācu armijai atkāpjoties, tālākās ārstēšanās gaitas Arvīdu izveda cauri medicīnas iestādēm Polijā, Čehijā un visbeidzot Vācijā. «Kādu laiku tiku ievietots pat Brandenburgas cietumā. Īstenībā to bija grūti nosaukt par cietumu, jo tas bija grezns.»Kara beigas A. Tārs sagaidījis Minhenē: «Vispār pabiju daudzās lielajās pilsētās un vēroju, cik traki tās karā bija cietušas. Berlīnē starp gruvešiem vēl bija palikušas neskartas mājas, turpretī no Hamburgas nebija palicis pāri itin nekas.»CīnītājsDzimtenē Arvīds varējis atgriezties tikai 1946. gadā. «Vieni atgriezās, citi palika. Zinu cilvēku, kurš brauca atpakaļ uz Latviju māmuliņas dēļ, bet bija arī tādi, kas arī varēdami neatgriezās atpakaļ pie sievas un bērniem. Mani negaidīja neviens, bet es atbraucu,» stāsta sirmgalvis.Pirmie gadi dzimtenē nav bijušie tie vieglākie. Dzimtas mājā Arvīds nevarējis apmesties, jo tajā bija sākusi dzīvot kāda cita ģimene. Arī darbu bijis atrast grūti, jo nevienam īsti kara invalīds nav bijis vajadzīgs. «Vienīgi varēju iet kolhozā par slaucēju. Tur vienmēr bija vajadzīgi darbinieki.» Taču drīz slaucējus nomainījuši aparāti un bija jāuzmeklē jauna darba vieta. Tad Arvīds sācis strādāt par kurinātāju dārzniecībā, taču arī tur, attīstoties tehnoloģijām, bijis jāpielāgojas. «Ogles nomainīja pret gāzi, lai ar to strādātu, bija jāiziet kursi. Biju jau gados, tādēļ neviens man tos neapmaksāja. Kāda jēga?»Lai gan dzīve Arvīdu nav lutinājusi, viņš nekad nav padevies, cīnījies un ir sasniedzis cienījamu vecumu. «Vecpuisis. Invalīds, bet nodzīvo ilgāk par tiem, kam dzīvē bija labāk veicies. Un kas par galvu! Visu labi atceras,» tā savas mājas iedzīvotāju slavē saimnieks Edgars Lavenieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzejnieka rokraksts

Kategorijas