Komentāri: barikāžu atcerei

2011. gada 21. janvāris 00:00

Kādu jūs atceraties barikāžu laiku pirms 20 gadiem?Ne mirkli bez kameras Juris Briņķis, SIA «GEKA» speciālists:Tolaik strādāju Īslīcē «Līduma» kultūras namā. Man bija nodota lietošanā vietējās paju sabiedrības videokamera. Saprotams, ka vienmēr to ņēmu līdzi. Es neizjutu nekādu apdraudējumu, tādēļ braucu uz Rīgu un vēl pirms barikāžu dramatiskajiem notikumiem galvaspilsētā filmēju ielas, ugunskurus, pētīju, kā cilvēki izturas. Man palicis prātā milzīgs galds Doma laukumā. Rīdzinieki nesa dārzeņus, augļus, sieru, cigaretes. Gandrīz katrs garāmgājējs kaut ko atstāja uz galda. Filmēju brīvības aizstāvjus arī pie Saeimas, Ministru kabineta nama, bet vēlāk trīs diennaktis kopā ar īslīciešiem pavadīju pie televīzijas torņa Zaķusalā.Mans pienākums bija raudzīties, lai visi ir paēduši. Produktus speciāli veda no Īslīces. Atvērtība, vienkāršība un sirsnība, kas tolaik virmoja visapkārt, nav izstāstāma. Barikādēs bija daudz arī cittautiešu. Neviens neprasīja, vai esi polis, krievs, lietuvietis, – visi jutāmies kā viens. Man šķiet, ka viņu solidaritāte Latvijai izšķirošajā brīdī nav īsti novērtēta. Kopā ar mani nepārtraukti bija īslīcietis Raitis Garais – patriots, ārkārtīgi azartisks cilvēks. Dienu un nakti viņš neizslēdza radio, klausījās, pats vāca informāciju, skaidroja situāciju pārējiem. Barikāžu laika filmēto materiālu neesmu sašķirojis, bet ļoti vajadzētu. Šad tad paskatos, un kļūst skumji. Hronika ir līdzīga aizgājēju galerijai. Cik daudz gaišu Īslīces cilvēku 20 gadu laikā jau ir atstājuši šo pasauli un zemi, kas viņiem bija tik dārga! Jautājumu «kāpēc?» neuzdevām Imants Ruģelis, SIA «Krīči» būvmateriālu un saimniecības preču veikala vadītājs Vallē:No Valles uz barikādēm braucām organizēti. Toreiz es nedomāju, kāpēc, jo bija skaidrs, ka vajag piedalīties. Mūsu grupai noteica nakts dežūras vietu pie televīzijas torņa Zaķusalā. Pirmās dienas pagāja neziņā un trauksmē. Visi sekoja līdzi informācijai par notikumiem, prognozēja attīstību. Salu tilts jau bija nobloķēts ar smago tehniku. Emocijas bija sakāpinātas, bet bailes gan nejutām. Valles grupa Zaķusalā pavadīja apmēram nedēļu. Bija sagādāta malka, regulāri piebrauca mašīnas, no kurām piedāvāja karstu tēju un zupu. Barikāžu dalībnieki galvenokārt bija paju sabiedrības «Valle» speciālisti, vidusskolas un citu iestāžu darbinieki. Mūsu vidū bija tikai viena sieviete Anita Ezerniece.Es un sieva Diāna Valles pagastā apzinājām visus dalībniekus, jo sapratām, ka visiem ir jāsaņem barikāžu piemiņas zīmes. Tās Vallē pasniegs 29. janvārī. Daudzi vārdi jau bija piemirsušies, taču barikāžu laiku fotoattēlos dokumentējis vallietis Vilnis Celmiņš. Atradu grupas kopīgo bildi un meklēju kontaktus. Daudzi jau labu laiku nedzīvo Vallē, tomēr visus izdevās identificēt. Es domāju, ka barikādes bija mūsu tautas vienotības augstākā virsotne, bet šis periods ir jāvērtē Latvijas vēstures kontekstā, nevis kā atsevišķs, spilgts fragments.Visgrūtākais – nedarīt Aivars Hauks, Iecavas uzņēmuma «Balticovo» darbinieks:1991. gadā uz barikādēm braucu kā toreizējās saimniecības «Pro-gress» darbinieks. Saimniecībai bija trīs četri autobusi ar 30 – 40 vietām. Ar tiem pārmaiņus veda uz Rīgu tos, kuri bija brīvi no darba. Ar kolēģiem stāvējām Zaķusalā pie televīzijas torņa. Bija baigais aukstums, pienāca klāt viens no rīkotājiem un teica –no tās puses var braukt ar bruņumašīnām, no tās – ar amfībijām, bet jūs tikai stāviet un neko nedariet, lai pašiem nesanāk ziepes!Tas arī bija grūtākais – stāvēt un neko nedarīt, gaidīt, vai kāds nenāk virsū. Pēc tā, kas bija redzēts TV, nekāda drosme nepārņēma. Organizācija Zaķusalā bija laba – kāds no galvenajiem vienmēr atnāca un pastāstīja, kas jāievēro, kur katram jāstāv, kur un cikos var paēst utt. Tur bija arī pieskatītāji, kam sadalīti pienākumi. Nāca brīvprātīgie ar ēdienu, tēju, cimdiem...Protams, ka bija bail, un sevišķi bail bija, ka sieva ar maziem bērniem viena palika mājās. Tolaik visi bijām kā uz nažiem saimniecībā – ka tik neatbrauc OMON... Domāju, tolaik visi, kas barikādēs piedalījās, bija melnajos sarakstos, un nezinām, kādas sankcijas mūs ķertu, ja nebūtu izdevies sasniegt neatkarību.Es nevaru pateikt, vai ietu uz barikādēm vēlreiz – varbūt tikpat labi mežā pasēdētu. Mērķis nav mainījies, taču rīcība konkrētā situācijā atkarīga no daudziem apstākļiem – vecuma, ģimenes.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: barikāžu atcerei

Kategorijas