Tehnika un mūzika

2011. gada 28. janvāris 00:00

80 gadu jubileju svin Zigurds Bišmanis.Īslīcietim Zigurdam Bišmanim spilgtākās atmiņas sākas ar pusaudža gadiem, jo ne velti dziesmas vārdi «Skaista ir jaunība» ir tik populāri starp vecāka gadagājuma cilvēkiem.«Kādu laiku par manām mājām bija kļuvusi Rundāles pils. Dzīvoju labajā pusē, kur tagad laikam ir iekārtota administrācija. Tur toreiz bija ierādīta istabiņa manai draudzenei, viņa bija skolotāja,» stāsta jubilārs.Tomēr abu attiecības pajukušas tad, kad Zigurds aizgājis armijā. «Visus parasti atlaida pēc diviem gadiem, bet mūs, artilēristus, noturēja veselus četrus. Katru dienu solīja, ka beidzot laidīs mājās,» atceras īslīcietis.Pēc dienesta Zigurds kādu laiku atgriezies Rundālē, tad iepazinies ar savu tagadējo sievu Ausmu, kā arī dabūjis šofera darbu vietējā kolhozā.Pārstāj dzert pienuPēc sava tēva nāves Zigurds pārcēlies uz dzimtajām mājām «Mālaiņi» Īslīces pagasta Ādžūnos. Arī šeit, kolhozā «Komunārs», dabūts šofera darbs. «Šajā profesijā esmu nostrādājis visu savu mūžu. Paguvu izbraukāt lielu daļu Padomju savienības. Ik pa laikam uz Maskavu vedu ābolus, citu reizi no Gorkijas dzinu mašīnu un ko tik vēl ne. Auto toreiz nemaz nebija apsildāmi kā tagad. Pie mums bija plusos, taču dziļi Krievijā, uz kurieni man vajadzēja braukt, bija auksti. Vairākas reizes ir gadījies piesalt pie krēsla,» atklāj Zigurds.Savulaik viņš ir izvadājis arī pienu, par tiem laikiem jubilāram gan nav tās labākās atmiņas: «Kad redzēju, kā tiek iegūts piens, pārtraucu to lietot. Iedomājieties – slaucējas bija galīgi nodzērušās, pa pusei iegrimušas mēslos, ar vienu roku tur kaut ko dara. Pa tesmeni jau bija sākušas tecēt asinis. Gāju sūdzēties pie priekšnieka, bet viņš teica, lai nebāžu degunu tur, kur nevajag. Tur nevienam nebija svarīga kvalitāte, domāja tikai par apjomu.»Teātra numuriJubilārs atzīst, ka mašīnas un tehnika ir tāda kā vājība. To mantojuši arī viņa bērni. Vecākais dēls Uldis ir gājis tēva pēdās un kļuvis par šoferi, savukārt meita Ilva vada degvielas uzpildes staciju. Taču tā nav vienīgā lieta, ko ģimenes locekļi nodevuši no vienas paaudzes otrā. «Mans tēvs spēlēja mandolīnu, es pats skolas orķestrī spēlēju bungas. Ļoti ilgi abi ar sievu gājām korī. Tad meita gāja pūtēju orķestrī, viņa spēlēja klarneti, savulaik dziedāja korī. Arī Ilvas meitas ir ļoti muzikālas,» stāsta Zigurds.Mazmeitas Kitija un Zane pie opīša un omītes iegriežas bieži. «Uztaisa vakariņas un, kamēr mēs ēdam, rāda visādus teātra numurus, skaisti dzied,» lepojas jubilāra sieva Ausma. Savukārt Zigurds mazmeitas sauc par dzīvības glābējām, jo viņas uz laukiem atved pārtiku un citas ikdienai nepieciešamas lietas, vasarā gādā par piemājas dārziņu: «Zanīte ir strādīga, tāda ļoti spēcīga meitene mums pagadījusies. Atšķirībā no māsas, Kitija ir nedaudz trauslāka, taču viņai ir citas dotības.»Bez kurioziem neiztiktDaudz labu vārdu par saviem vecvecākiem saka arī mazbērni. Kitija Zigurdu raksturo kā godīgu, gādīgu, gudru, centīgu, komunikablu, sirsnīgu, ģimenisku un mīlošu vectētiņu: «Bieži vien viņa runīgums jaucas ar lielīšanos, bet tas nav nekas slikts, jo viņš ir lepns par to, kas viņam ir. Vēl viņš parasti, kad atbrauc uz pilsētu, aprunājas ar visiem sastaptajiem draugiem, pārdevējām veikalos un tirgū.»Mazmeita atceras arī kādu kuriozu: «Kad piedzima mana māsa, mamma gribēja viņai dot vārdu Kristīne vai Iluta. Toreiz uz Īslīces dzimtsarakstu nodaļu devās vectēvs un, atgriezies mājās, teica: «Nu mums ir maza Zanīte, tur no Kristīnes nekas nesanāks.»» Arī Kitijai vārdu ir devis opītis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tehnika un mūzika

Kategorijas