Atmiņu un pārdomu takas

2011. gada 2. februāris 00:00

Godinot 1991. gada janvāra notikumus, Skaistkalnes vidusskolas skolēni un skolotāji 20. janvāra pēcpusdienā pulcējās svinīgā atceres sarīkojumā.Pasākuma ciemiņš bija dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks. Sarīkojuma ievadā autores lasījumā izskanēja 12. klases skolnieces Kristīnes Spoģes dzejniekam veltītā eseja. Darbs bija tapis, sagaidot Latvijas Republikas 90. dzimšanas dienu, un publicēts skolēnu labāko eseju krājumā «Mans Latvijas pilsonis».Skolēni sirsnīgiem aplausiem sagaidīja dzejnieku, ar interesi ieklausoties viņa atmiņu un pārdomu stāstījumā par mūsu tautas vēstures lappusēm, padomju soda lēģerī pārdzīvoto, Atmodas laika notikumiem, šodienas redzējumu. Brīvība un pašapziņaPārdomu vērtas bija Knuta Skujenieka atziņas par dziesmotās revolūcijas laiku, dzīvi un darbu, un mums, latviešiem. Dzejnieks stāsta: «Atmodas notikumi ir tie, ar kuriem varam lepoties, laiks, kuru atceroties varam rast spēku ikdienai. Jau toreiz sacīju, ka par dziedāšanu būs jāmaksā. Daudzi neticēja. Brīvība maksā dārgi, bet ir tā vērta. Barikādes lika Maskavai apdomāties, ka ieviest prezidenta pārvaldi šeit nevarēs. Mums labvēlīgs apstāklis bija pašas Krievijas centieni pēc neatkarības, pastāvot Padomju savienībai. Krievijai toreiz nebija ne savas armijas, ne specdienestu.Es redzēju, ka labklājība pēc barikādēm tūlīt neiestāsies. Arī Godmanis teica: «Būs vēl sliktāk.» Atjaunojoties neatkarībai, mēs faktiski nonācām pēckara situācijā – paši visu likvidējām, izvazājām kolhoza inventāru. Saimniecības, kuru priekšgalā palika speciālisti, bija saglabājies mehāniskais sektors, tehnika, izdzīvoja un šodien ir konkurētspējīgas. Lietuvieši šajā ziņā bija gudrāki, tālredzīgāki un saimnieciskāki.Neraugoties uz visu, mēs bijām, esam, pastāvam un esam lepni par savu tautu, zemi un valsti. Arī padomju gados mūsu tauta netika pakļauta. Reiz mēs bijām neatkarīgi, un padomju režīms to nevarēja izdzēst no tautas apziņas. Šodien nereti dzirdam, ka Latvija Eiropas Savienībā daudzos nozīmīgos rādītājos ir pēdējā, satrauc korupcija, nabadzība. Bet, pat ja tā būtu, mums jāmācās pašapziņa, paliekot godīgiem. Dusmas jau ir par kārtējiem valdības «numuriem», bet arī plašsaziņas līdzekļi visu sabiezina, jo kur gan nezog, nav korupcijas? Visus taču mūs nevar nopirkt! Ne materiālais, ne labklājība, bet pašapziņa, brīvības apziņa ir šodienas lielākās vērtības. Šeit ir mūsu zeme, mūsu tauta, mūsu valsts, un viss šeit atkarīgs vienīgi no mūsu pašu gribas.»Jābūt plašākam redzējumamZīmīgs bija Knuta Skujenieka redzējums šodien tik aktuālajā jautājumā par patriotismu, tostarp Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Viņš sacīja: «Kā mācīt Latvijas vēsturi? Pamatskolā es to mācītu kā atsevišķu priekšmetu, bet vidusskolā – tikai Eiropas un pasaules vēstures saistījumā. Mūsu valsts tapusi ciešā saistībā ar Eiropas un pasaules vēstures notikumiem. Tāds pats konteksts ir mūsu neatkarības atjaunošanai: Gorbačovs, Reigans, tikšanās Reikjavīkā...Vēsturiski mēs, latvieši, taču nekad šeit neesam dzīvojuši vieni. Kāpēc sabiedrības integrācijas vārdā šodien nerunā par izciliem krievu tautības pārstāvjiem – Lāčplēša ordeņa kavalieriem? Ir jāatbrīvojas no sazvērestības kompleksiem sevī, aizdomām, kas sagrauž kā tārps ābolu. Mums jāsāk dialogs starp dažādām šeit dzīvojošām tautībām, jāiemācās nošķirt Latvijas problēmas no latviešu problēmām.»Dzejnieka novēlējums Dziļas cilvēcīgas sirsnības, vitalitātes un apņēmības pilns ir Knuta Skujenieka sacītais tikšanās noslēgumā: «Es dzīvē neko nenožēloju. Viegli nebija arī tur, izsūtījumā Mordovijā. Es cīnījos ar «lēģeri» sevī. Es nedrīkstēju to ielaist sevī. Bet arī tur mums, izsūtītajiem, bija savi Ziemassvētki, Raiņa dzejas dienas, Friča Bārdas jubileja. Mēs arī tur nedzīvojām tukšu dzīvi. Rakstījām vēstules uz mājām...Barikāžu laikā, uzstājoties dzejas lasījumos pie Radio nama Doma laukumā, Mazajā ģildē, es centos uzrunāt cilvēkus, iedvesmot un mudināt noticēt saviem spēkiem. Cilvēki nāca, paklausījās un devās savās dežūrās. Tam laikam bija pašam sava dramaturģija, kaut arī daudz kas no tobrīd sacerētā palika frāžu līmenī. Vēl tagad man atmiņā rindas «Milicis caur rāciju svētī latvju nāciju.»Mēs esam izgājuši pasaulē, bet pasaulē iet ar cieņu un ar apziņu, ka neesam sliktāki kā visi citi. Klausīsimies un uzklausīsim, bet, ja mums jautās, droši atbildēsim. Šodienas paaudzei jāprot un jāspēj iznīdēt sevī vergu, kas mums, vecākajai paaudzei, nav izdevies. Mūsu valsti un zemi var glābt izglītoti cilvēki, augstas tehnoloģijas, attīstīta ražošana. Jūsu skolas saimei šajā svinību reizē novēlu – mīliet Skaistkalni, mīliet dzimto apvidu, mīliet Latviju un labus cilvēkus visā pasaulē!»Nopietni un jautri stāstiSirsnīgiem aplausiem skanot, dzejnieka rokās gūla skaistkalniešu dāvātie ziedi un piemiņas veltes. Tobrīd skolas pagalmā ap barikāžu piemiņas ugunskuru bija sapulcējušies arī sākumskolēni, smaržoja karsta tēja, skanēja «Daugav’s abas malas» un atmiņās par to dienu trauksmainajiem notikumiem kavējās Iekšlietu ministrijas aizstāvis skaistkalnietis Modris Zaurs.Matemātikas un ģeogrāfijas skolotāja Lolita Grīnberga pēc sarīkojuma sacīja: «Tikšanās bija vērtīga, bagāta dažādām dzīves atziņām un vēstures notikumiem. Ar dziļu interesi klausījās visi, gan astoņpadsmitgadīgi jaunieši, gan divpadsmitgadīgi pusaudži. Arī mums, vidējai paaudzei, dzejnieks atsauca atmiņā mūsu jaunību padomju laikos, neatkarības dzimšanas notikumus.»Piektklasnieki Ričards Reinholds un Artūrs Stīpnieks piekrita audzinātājai: «Mums patika dzejnieka stāstījums par mūsu tautas vēstures notikumiem. Par barikādēm bijām dzirdējuši arī no saviem vecākiem. Mums ļoti patika Knuta Skujenieka asprātīgie un jautrie pantiņi par jaunības dienu ballītēm Lietuvā, alus dzeršanu un mājās nākšanu rīta rasā. Jauks un sirsnīgs pasākums! Paguvām arī dzejnieku nofotografēt!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Atmiņu un pārdomu takas

Kategorijas