Komentāri: Leģionāru piemiņas diena

2011. gada 11. marts 00:00

Latviešu leģiona diena – 16. marts. Vai, jūsuprāt, to vajadzētu pieminēt?Vēsturi nevajag aizmirst RAITIS ĀBELNIEKS, vēsturnieks, BAUSKAS NOVADA DOMES DEPUTĀTS:Šādai piemiņas dienai jābūt. Latvijā kopš 1990. gada, bet trimdas zemēs jau no 1952. gada mēs 16. mar-tā pieminam tos latviešu vīrus un jaunekļus, kuriem Otrā pasaules karā nācās cīnīties Vācijas pusē. Tādu bija vairāk nekā 100 000, apmēram puse viņu cīņās krita vai tika nomocīti Gulaga nometnēs. Vai katrā latviešu ģimenē kāds tuvāks vai tālāks radinieks karoja Vācijas pusē, bet ne jau par nacionālsociālistu ideoloģiju. Kā izteicās kāds bijušais leģionārs: «Toreiz mūsu sabiedrotais varbūt nebija pareizais, bet ienaidnieks gan bija īstais!»1940./1941. gada padomju okupācijas režīma represijas bija galvenais iemesls, lai uzbrūkošo sarkano armiju uztvertu kā lielāko draudu latviešu tautas eksistencei. Latviešu leģiona vienības kategoriski atteicās karot pret antihitleriskās koalīcijas sastāvā esošajām Rietumvalstīm un cīnījās tikai pret sarkanarmiešiem. Visvaronīgāk leģionāri cīnījās Latvijas teritorijā, jo aizstāvēja savu Tēvzemi. Pēckara gados ne ASV, ne Lielbritānija, kuras pašas bija karojušas pret hitlerisko Vāciju, latviešu leģionārus neuzskatīja par nacistiem un neliedza trimdas latviešiem 16. martā pieminēt savus bijušos karavīrus. Šajā dienā var iztikt bez skaļiem pasākumiem, taču aizmirst šo mūsu tautas vēstures lappusi nevajadzētu. Ziediņš pie Brīvības pieminekļa ĒRIKS BURKA, baušķenieks, bijušais leģionārs:Pulkveža Oskara Kalpaka nāves dienā, 6. martā, man palika 90 gadu. Latvijas 20. gadsimta vēsture ir visa mana dzīve. Kā to var noliegt vai aizmirst? Varbūt sāksim domāt, ka neviena piemiņas diena nav vajadzīga, un atteiksimies no savas pagātnes un valsts vēstures? Katru gadu 16. martā atceros senus notikumus un tos pārrunāju ar laikabiedriem. Mēs, bijušie leģionāri, Bauskā esam palikuši tikai trīs. Leģionā tiku iesaukts 1943. gadā, bet pēc kaujām Krievijas piero-bežas pilsētas Opočkas apkaimē 1944. gadā dezertēju. Pievienojos aizfrontes izlūku grupai, slēpāmies Līgatnes mežos. Vienā pusē bija vācu, otrā – krievu armija. Mēs, izlūki, pa vidu. Tad krievi mūs saņēma ciet un mani aizsūtīja «mācībā» vispirms uz politiski notiesāto nometni Mordovijā, bet vēlāk – uz Karagandu Kazahstānā. No lēģera tiku atbrīvots 1956. gadā.Es lepojos, ka pagājušā gadsimta 80. gados Rīgā piedalījos pirmajā organizācijas «Daugavas Vanagi» gājienā uz Brīvības pieminekli un nesu Latvijas karogu. Kāda jaunkundze pat uzdāvināja man rozi. Toreiz vēl nedrīkstēja ne brīvi runāt, ne publiski atcerēties leģiona dibināšanas dienu. Ikreiz, kad 16. martā ir gadījies būt Rīgā, esmu nolicis puķīti pie Brīvības pieminekļa. Ar laiku konflikts norims LAURA LIEPIŅA, Iecavas vidusskolas 12. klases audzēkne:Nav atšķirības starp vācu pusē karojušiem leģionāriem un tiem latviešiem, kuri cīnījās padomju armijā. Latvieši bija abās frontes pusēs, un vieni kara upurus piemin 16. martā, citi – Uzvaras dienā. Vairāk neiecietības pret citādu nostāju šajā jautājumā jūtams no krievu iedzīvotājiem, kas man nav pieņemami, taču es viņus saprotu – galu galā mēs neesam dzīvojuši kara laikā un nezinām tās sajūtas, kādu naidu iedzen pret pretinieku.Lieki kādam pārmest, ka viņš aizgājējus piemin tajā vai citā datumā. Visi šie cilvēki patiesībā ir cietušie lielvaru izraisītā karā. Latvieši un citu tautu cilvēki karoja gan krievu, gan vācu armijā. Arī man viens vectēvs bija vācu leģionā, otrs karoja krievu pusē.Šie konflikti, ja vien kāds tos neturpinās kurināt, norims ar laiku. Ar gadiem problēma mazinās, jo paaudzes mainās. Jauniešiem ir objektīvāks skatījums uz šiem jautājumiem, viņi ir mierīgāki, tolerantāki, labvēlīgāk pieņem citādus cilvēkus un viedokli. Manuprāt, šos jautājumus var risināt, veidojot izglītojošus televīzijas un radioraidījumus, dokumentālās filmas, lai izskaidrotu kopīgo un atšķirīgo, nomierinātu sabiedrību.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: Leģionāru piemiņas diena

Kategorijas