Sauc man par Čiepiņ’

2011. gada 11. marts 00:00

65 gadu jubileju svin Margrieta Zeltiņa.Tiekoties ar Gailīšu pagasta Uzvaras iedzīvotāju Margrietu Zeltiņu, jubilāre «Bauskas Dzīvei» atklāj, ka īstajā vārdā viņu uzrunā reti, tā viņu sauc pārsvarā svešinieki. Radiem un draugiem viņa ir Gita, Margarita vai Marga. Jubilāre secina, ka vārdu viņai ir daudz, gluži kā tautā populārajā dziesmiņā, kuras rindiņas ar lielu prieku uzvariete nodziedāja ciemiņiem: «Čigānzēns no tirgus mājā lielā kulbā brauc, satiek meitiņ’ melniem matiem, vaicā, kā tev sauc. Brīva meža meita esmu, vārdu man ir daudz, tikai māt’ no mazām dienām man par Čiepiņ’ sauc.»PārkvalificējasMargrieta nāk no Salacgrīvas, un par dzimto Vidzemes pusi viņai ir maz atmiņu, jo agrā bērnībā ģimene pārcēlusies uz Iecavu. Jubilāre pirmo klasi pabeigusi, kā arī otro sākusi Iecavā, bet tad nākamā pārcelšanās – šoreiz uz Bausku, kur pabeigta pamatskola un vidusskola. Pēc tam sekojušas zootehniķes studijas reizē ar jaunu darba vietu dzīvnieku apsēklošanas stacijā. «Studijas šajā jomā nepabeidzu. Apstākļu maiņas dēļ sāku strādāt universālveikalā par kadru inspektori. Pēc darba devēju ieteikuma studijas turpināju Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā, kuru beidzu kā ekonomiste plānotāja,» stāsta jubilāre.«Kad bērni vēl bija mazi, kādā brīdī darbs bija jāpārtrauc, jo atvasēm nevarēju atrast vietu bērnudārzā un nācās viņus pieskatīt pašai.» Uz Gailīšu pagastu Gita pārnāca pēc šķiršanās no vīra un pēc laika sāka strādāt Uzvaras kolhozā par izstāžu zāles pārzini.Lauku darbi nav sveši«Nu bērni ir izauguši, visi ieguvuši augstāko izglītību, katram ir labs darbs. Kad ir brīvs, viņi ar savām ģimenēm brauc ciemos un palīdz darbos. Arī ja man pašai vajag kaut kur doties, kaut vai nedēļu ilgā ceļojumā, kuru bērni uzdāvināja jubilejā, zinu, ka darbi saimniecībā tiks rūpīgi izpildīti,» stāsta uzvariete. Viņas bērniem lauku darbi nekad nav bijuši sveši, gan meitām Karīnai, Evitai un Līgai, gan dēlam Aivaram, tādēļ var palīdzēt vienmēr.«Bērnība maniem mazajiem bija grūta,» saka Gita. Pēc jubilāres stāstītā var noprast, ka smagais darbs, pie kura bērni radināti no mazotnes, nav ļāvis viņiem izlaisties.Bez kultūras nevarKā iepriekš teica jubilāre, viņai ļoti patīk dziedāt, bet tā nav vienīgā īpašība, kas saista ar putniem. Gitai gluži kā cīrulim patīk agri celties: «Diena sākas piecos no rīta. Domas par darbu, kas mani šajā dienā sagaida, neļauj gulēt ilgāk.» Laikā, kad ziema vēl negribīgi atkāpjas, «Ceriņu» mājas saimniecei darba pietiek – jāsilda māja, jāslauc govs un jābaro lopiņi.Taču arī kultūrai laiks tiek atrasts. Gitai ir samērā liela grāmatu kolekcija, kā arī katru gadu pasūtīti daudzi un dažādi žurnāli. Bez tam jubilāre regulāri cenšas apmeklēt teātra izrādes Rīgā un Bauskā: «Saskaitīju, ka pa pagājušo gadu ir sakrājušās biļetes no 35 kultūras pasākumiem.» Viņa atceras arī tos laikus, kad izrādes apmeklējusi kopā ar bērniem. Visiem apkārtējiem par izbrīnu trīs, četrus gadus vecs mazulis netrok-šņoja, bet rāmi skatījās priekšnesumu. Šādus un līdzīgus notikumus bērni Gitai atsauca atmiņā viņas jubilejas dienā, 8. martā, kad tika atzīmēta arī Sieviešu diena. Ģimenei vislabāk palicis atmiņā brauciens uz zoodārzu, kad toreiz vēl tikai četrus gadus vecais dēls Aivars aiz pārguruma ievaidējies: «Mamm, kas ir tuvāk – zoodārzs vai Maskava?» Tas ģimeni sasmīdinājis gan toreiz, gan arī tagad, pēc aizgājušajiem gadiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sauc man par Čiepiņ’

Kategorijas