Bez opīša nekur

2011. gada 18. marts 00:00

90 gadu jubileja Jānim Silam.Kurmeniešu Silu ģimenes mājās «Stašos» šīs un nākamās nedēļas nogalē būs lieli svētki. Šodien, 18. martā, 90 gadu jubileju svin Jānis Sils, bet nākamajā piektdienā vēl viena apaļa dzimšanas diena – 60 gadu apritēs viņa dēlam Arvīdam.Kādreizējais veterinārfeldšeris Jānis atklāj, ka ar veselību, neraugoties uz trim insultiem, viņam viss esot labi. Prāts jubilāram nesas uz jokiem, it īpaši, atceroties piedzīvojumus no jaunības gadiem, no medībām. Viņš stāsta, ka vēl pagājušajā vasarā nomedījis kuili. Šai nodarbei tik nepieciešamā ērgļa redze nav gājusi zudumā, jo brilles tiek uzliktas, tikai lasot grāmatas.«Tēti uz medībām vienmēr ņemam līdzi. Lai gan šaut sanāk retāk, plinte arī tiek paķerta līdzi. Galvenais jau ir tikt laukā no mājām, pabūt kompānijā ar večiem. Visi viņu šajā bariņā saucam par opīti. Bez viņa uz mežu nemaz nedodamies,» stāsta dēls Arvīds.Neļauj slinkotJautāts, vai ir kāds noslēpums, kas ļāvis jubilāram sasniegt šādu cienījamu vecumu, jo statistika par vidējo vīrieša mūža ilgumu Latvijā ir diezgan baisa, Jānis stāsta, ka par to jāsaka paldies sievai Valijai: «Nevienu brīdi neļāva man slinkot, visu laiku lika pie darba.» Pieredzējušais mednieks stāsta, ka savulaik sievu nekur tālu nav bijis jāmeklē, jo viņa dzīvojusi kaimiņos. «Nav jau kā tagad, kad ar mopēdu vari izbraukāt visas pasaules malas,» secina Jānis, taču pēc brītiņa dēls viņu pielabo, atgādinādams, ka arī mopēds nu jau pieder pagātnei.Mājās atgriežas veiksmīgiJānis atzīst, ka dzīve viņam nav bijusi nekāda medus maize, taču tas viss kaut kā «izvilkts». Savulaik viņš bijis iesaukts leģionā, taču no tā aizmucis. Fakts, ka reiz bijis nepareizo pusē, padarījis viņu par sava veida nodevēju, tāpēc nācies izbaudīt lēģera garšu. «Pabiju Sibīrijā, taču to par izsūtījumu nevarēja nosaukt, jo tādiem kara «bēgļiem» kā man iedeva divu gadu piespiedu darbu,» atceras Jānis Sils. Uz nometnēm nosūtīja arī pārējos ģimenes locekļus, jo Jāņa brālis bija policists. Par laimi, visi atgriezās mājās sveiki un veseli.Brīvajā laikā būvēNokļuvis dzimtajā pusē, Jānis sācis strādāt vietējā kolhozā par veterinārfeldšeri un amatu saglabājis līdz aiziešanai pensijā. Bez tam blakus pamatdarbam aizrāvies arī ar šķūņu, kūtu un saimniecības ēku celtniecību. Šīs būves celtas lielākoties abu bērnu ģimeņu vajadzīgām. «Tētis to nekur nebija apguvis, viss notika pašmācības ceļā. Nevar sūdzēties, viss viņa celtais joprojām turas kopā un būs pielietojams vēl daudzus gadus,» tā Jāņa paveikto slavē dēls Arvīds.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bez opīša nekur

Kategorijas