Komentāri: piemiņas diena

2011. gada 25. marts 00:00

25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Vai, jūsuprāt, ir svarīgi joprojām pieminēt represiju gadu notikumus un ciešanas?Kā vienota ģimene Gundega Michele, Okupācijas muzeja direktore:Okupācijas muzeja misija un viens no pamatuzdevumiem ir pausts moto: «Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt.» Tas ir ļoti svarīgi, jo bez vēstures zināšanām mēs nespēsim saprast, kurp valsts kuģi stūrēt. Mums jāizšķiras, kā rīkoties, bet lēmumu varam pieņemt, vienīgi balstoties pagātnē. Tā ir tautas kopīgā vēsturiskā apziņa. Otrs tikpat būtisks faktors, lai genocīda notikumus atcerētos, ir cilvēcība. Tūkstošiem nevainīgu upuru, kuri cieta un gāja bojā, nedrīkst aizmirst. Mums ir pienākums viņu piemiņu turēt svētu. Ģimenē visi savus aizgājējus cenšas atcerēties, vismaz reizi gadā apmeklējot atdusas vietas. Daudz grūtāk ir apzināties tautu kā vienotu, plašu ģimeni, just līdzi kopīgām sāpēm, neaizmirstot mirušos un cietušos. Vēstures skaudros notikumus bērni un jaunieši, kas apmeklē Okupācijas muzeju, vislabāk uztver, ja stāstām par atsevišķu personu pieredzi. Tad viņi spēj iztēloties situācijas, ļauties šo cilvēku pārdzīvojumam, izjust cieņu un bijību. Mūsu svēts uzdevums ir palīdzēt jaunajai paaudzei saprast un novērtēt vēstures norises. Domāju, ka vērtīgais un ļoti skaistais Kokneses Likteņdārza projekts palīdzēs stiprināt tautas vēsturisko atmiņu. Okupācijas muzejā apkopotā faktu informācija un Likteņdārza emocionālais saturs cits citu papildinās. Dzimusi Sibīrijā Maiga Smilga, rundāliete:Mūsu ģimenē 25. martā pieminam savējos. Ja ne šis baisais likteņa pavērsiens, manu vecāku dzīve būtu bijusi pavisam citādāka. Mammu no toreizējā Kuldīgas apriņķa un tēti no Panemunes uz Sibīriju 1949. gadā aizveda ar vienu vilcienu. Sastāvs no Kurzemes piestājis Iecavas stacijā, kur vagonos sadzīti Zemgales puses cilvēki. Mammas māsa no izvešanas paglābusies, ierakdamās malkas grēdā. Omskā tētis iepazinās ar mammu, un 1956. gadā piedzimu es. Latvijā atgriezāmies 1959. gadā, un bērnības atmiņu no Sibīrijas nav, jo biju pārāk maza. Mamma stāstīja, kā viņu, mani gaidot, no bada glābuši izpalīdzīgie Donas vācieši, kuri arī bija izsūtīti. Ziemā nevis takas, bet tuneļi rakti no mājas uz kūtiņu – tik dziļi bija sniegi, ka mājai tikai skurstenis rēgojies laukā no kupenas. Mācoties skolā 60. gados, neizjutu īpašus ierobežojumus, bet atceros skolotājus, kuri atgādināja, ka mani vecāki bijuši izsūtīti. Kāds bija viņu nodarījums, tā arī nav izdevies noskaidrot. 25. marts ir svēta piemiņas diena, tā ir daļa no manas ģimenes un Latvijas vēstures, ko nedrīkst aizmirst.Pašcieņas jautājums JĀNIS BUKŠS, STUDENTS:Šo zīmīgo datumu savos divdesmit gados sagaidīšu ar divējādām emocijām. Kāpēc? Man tas ir it kā tikko atnācis pavasaris, ar svaigajām vēsmām nomainot ziemu. Taču reiz šī diena bijis murgs desmitiem tūkstošu manu tautiešu – cilvēkiem, kuri 1949. gadā vēlējās baudīt pavasari tāpat kā es.Vidusskolā, rakstot kādu apjomīgu darbu, nejauši izvēlējos tēmu par latviešu deportācijām 1941. un 1949. gadā. Līdz pat 11. klasei nebiju iedo-mājies, cik traģiski bijuši notikumi 14. jūnijā un 25. martā. Par to bija runāts mājās ar vecākiem, dzirdēts vēstures stundās, bet tie bija tikai fakti. Viss mainījās brīdī, kad nācās meklēt vairāk informācijas, klausīties cilvēkus, kuri to ir pieredzējuši. Tā man bija ļoti skaudra dzīves skola.Esmu pārliecināts, mūsdienās jauniešiem jāzina par šiem notikumiem. Daudzi diskutē, ka latvieši ir par daudz tendēti skatīties pagātnē un gausties. Uzskatu, bijušo nedrīkst aizmirst vai noliegt. Cieņas izrādīšana un vismaz būtisku faktu zināšana par pagājušā gadsimta 40. gadu notikumiem ir katra latviešu jaunieša pašcieņas jautājums.Aicinu visus 25. martā vismaz mazu brīdi pavadīt īpašā noskaņā, izrādot cieņu tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem toreiz nebija lemts, iespējams, skaisto pavasara dienu izbaudīt ar smaidu sejā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: piemiņas diena

Kategorijas