Allaž Latvijas patriots

2011. gada 1. aprīlis 00:00

60 gadu jubileju svin Vladislavs Greivulis.Jauncodieša Vladislava Greivuļa mūžs lielākoties aizvadīts autotransporta jomā. Galvenokārt strādāts «Bauskas ATU» (autotransporta uzņēmumā) un tā pēctecī SIA «Aips», taču ilgāku laiku par šoferi jubilārs nostrādājis arī Bauskas sporta skolā, kā arī vadījis lielo traktoru rajona ceļu daļā.Bēgšana no vajāšanasJubilāra dzimtā puse ir Rēzekne, taču par šo vietu viņam nav daudz atmiņu. Vladislava ģimene 1959. gadā pārnāca uz Īslīces pagasta Lībiešiem. «Patiesībā tā bija bēgšana no vajāšanas. Tētis bija dienējis leģionā, un atradās cilvēki, kuri viņu vēlējās nogalināt. Toreiz, būdams vēl puika, lietas nopietnību nesapratu. Tikai nesen uzzināju, ka ģimene tika izsekota līdz pat Jēkabpilij, kur kādu laiku uzturējāmies,» stāsta jauncodietis.Pēc Īslīces skolas beigšanas V. Greivulis iestājies Apguldes tehnikumā. «Mācījos par elektriķi. Biju iedomājies, ka tas noteikti ir daudz labāk, nekā ņemties ar mēsliem fermā, jo man kā elektriķim būtu tikai jākāpelē pa stabiem. Taču tā nebija gan, pārliecinājos, ka šis darbs ir smags, un sapratu arī, ka tas nav man. Šobrīd, kad ieraugu avīzē sludinājumus, ka meklē elektriķi, kļūst šķērmi ap dūšu,» apgalvo Vladislavs. Cita kvalitāte un attieksmePēc tehnikuma absolvēšanas Vladislavs sāka strādāt «Bauskas ATU» par atslēdznieku. Taču darbs darīts salīdzinoši īsu brīdi, jo sekojis iesaukums armijā. Vladislavs stāsta, ka divus gadus nodienējis Arhangeļskā. Pēc dienesta atsācis darbu ATU. Šai laikā Vladislavs bija nokārtojis trešās klases autovadītāja tiesības un uzsāka ar smago mašīnu pārvadāt lauksaimniecības preces. «Uz mašīnas durvīm bija armijas kolonas simbols. Šādas kolonas bija tikai pašās lielākajās pilsētās,» atceras jubilārs.Kad šai amatā bija nostrādāti trīs gadi, Vladislavs nokārtojis arī otrās klases braukšanas tiesības, kas ļauj vadīt autobusus. «Ja arī biji nokārtojis šo eksāmenu, tas nenozīmēja, ka darbs ir garantēts, jo par autobusa šoferiem tolaik pieņēma pašus labākos. Tas tādēļ, ka senāk šofera darbs bija daudz atbildīgāks nekā pašlaik,» atklāj Vladislavs.Viņš stāsta, ka visvairāk problēmu sagādājusi tieši «padsavienībā» ražotā tehnika, kas bija daudz neizturīgāka par, piemēram, tādu pašu vācu ražojumu: «Kas tas par autobusu, kas otrajā vai trešajā dienā pēc iegādes jau salūzt! Nu tie laiki ir pagājuši, jo kas tāds šodien notiek tikai ļoti retu reizi. Varētu pat teikt, ka vadīt mūsdienu autobusus ir īsta bauda,» secina Vladislavs. Viņaprāt, tas skaidrojams arī ar mūsdienās pieejamo augstākas kvalitātes eļļu, bez tam ir mainījusies pašu šoferu attieksme. Viņi pret braucamrīkiem izturas daudz saudzīgāk. Militārā saikneVladislavam vienmēr ir bijis svarīgi kaut ko izdarīt valsts labā. Jubilārs stāsta – kā dzimtenes patriotam svarīga viņam bijusi dalība barikādēs. Vēl arī pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņš darbojies zemessardzē.«Militārā joma ģimenes vīriešus allaž saistījusi. Viss sākās ar tēvu, kurš dienēja leģionā un vēlāk darbojās organizācijā «Daugavas Vanagi», tad es zemessargos un šobrīd dēls Dzintars ir robežsargs,» stāsta jauncodietis. Savukārt ģimenes sievietēm raksturīgākas ir daiļā dzimuma nodarbes. Vladislava sieva Ligita savulaik strādājusi par grāmatvedi, nu palīdz tikt galā ar mājas darbiem, bet meita Evita ir pavāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Allaž Latvijas patriots

Kategorijas