Deja straujāka par upi

2011. gada 15. aprīlis 00:00

Bauskas zīmolam «Mēmelītei» – šonedēļ jau 20 gadu.Iemantot labu stāju. Nebaidīties no skatuves. Apceļot Latviju un citas valstis. Jautri un interesanti pavadīt laiku. Tādas ir stingrās, taču ļoti mīlētās horeogrāfes Ligitas Zeibotes vadītās deju kopas «Mēmelīte» dalībnieku atziņas. Rīt, 16. aprīlī, Bauskas tautas namā deju kopa rīko 20 gadu jubilejas koncertu.Dejošana ir kustību prieks. Tāds īpašs – bez ēnas. Tikai dažos nogurdinošos mēģinājumos šķiet, ka pacietība ir galā. Taču visapkārt ir draugi. Negribas jau savu vājumu tīši izrādīt. Cilvēks nopūšas un dejo atkal. Pēc paguruma un šaubu mirkļa viss ir kārtībā, un «Mēmelīte» atkal griežas. Pārvarēt pakāpienus Tie, kuri bez mammas palīdzības jau var uzkāpt pa Bauskas bērnu un jauniešu centra stāvajām kāpnēm, ir trīs, četrus gadus veci juniori. Studenti un vidusskolas vecāko klašu audzēkņi jau ir seniori. Viņi dejo «Mēmelītes» jauniešu grupā. Konkurence ir liela, jo četros novados jauniešu deju kopu netrūkst. Taču «Mēmelītes» dalībnieki zina, ka viņi ir dejas meistari ar vislielāko stāžu. Horeogrāfe Ligita Zeibote un koncertmeistare Vija Urbiņa mazākajiem dalībniekiem ir gluži kā otras mammas, bet pusaudžiem un jauniešiem – uzticamas domubiedres un padomdevējas. Paaudžu tradīcija Ko par to domā vecāki – bērnu iedvesmotāji, mudinātāji, pavadoņi un mierinātāji? Jānis Spundiņš, dejotāju Lindas (12 gadu) un Katrīnas (5 gadi) tētis, par jautājumu ir nedaudz izbrīnīts. Viņš atbild: «Manā sieva Jolanta un es pavisam nesen sākām dejot Bauskas tautas nama vidējās paaudzes kopā «Mēmele», ko vada mūsu meitu skolotāja Ligita Zeibote. Agrāk dejojām citā grupā.Mūsu ģimene dzīvo Codē. Neatceros, ka jelkad būtu sarežģīti abas meitas aizvest uz mēģinājumiem Bauskas bērnu un jauniešu centrā. Tas ir nedēļas tradicionālais ritms. Nekādu grūtību, tikai prieks, ka meitenes kļuvušas patstāvīgas, viņām ir neatkarīga domāšana, savas īpašās intereses, pienākuma izjūta un atbildība. Tās ir vērtības, ko bērniem it kā netieši, bet saudzīgi un gudri veido deju kopā «Mēmelīte». Tēriņi, kas nepieciešami bērnu vaļaspriekam, ģimenes budžetā ir niecīgi. Taču es nepārstāvu visus «Mēmelītes» vecākus un zinu, ka daudziem neklājas viegli, tomēr bērnu intereses ģimenes uzskata par galvenajām.»Novērtēts zīmols Benita Svareniece, Bauskas bērnu un jauniešu centra direktore un «Mēmelītes» simboliskā aizbildne, pauž personīgo viedokli: «Mana 19 gadu vecā meita Elizabete Rīgā iestājās jauniešu korī «Maska». To vada grupas «Cosmos» dalībnieki. Bērnībā viņa beidza Bauskas mūzikas, arī mākslas skolu. Elizabete piepeši atklāja: «Man ir nedaudz žēl, ka nedejoju. Ar savu kori pirmoreiz piedalījos Skolu jaunatnes dziesmu svētkos un tad sapratu, ka gribētu būt kādas deju kopas dalībniece.»»Bērnu un jauniešu centra kopa «Mēmelīte», tāpat kā centra vokālā studija «Miljons», ir zīmoli, kas vietējā sabiedrībā un citviet apliecina tradicionālās kultūras nepārtrauktību. Bērni un jaunieši, kuri no mazotnes šajā procesā ir iesaistīti būs kultūras «atslēgu» glabātāji. Kāpēc man patīk dejot «Mēmelītē»?Atbild grupas «Rūdis» 9 līdz 12 gadus veci dalībnieki. JĀNIS MAŠALS:– Draugi, dejas, skolotāja. Pērn koncerttūrē dejojām Polijas bērnunamos. Ceļā visu laiku dziedājām. Sacerēju dziesmiņu par kefīru. Vēlāk ieviesu vārdu «paniņas». Visiem ļoti patika; tā pašlaik ir mūsu ceļojumu jautrā dziesma.KAROLĪNA DIEVAITE:– Dejoju astoņus gadus. Esmu bijusi ļoti daudzās Latvijas pilsētās, arī Polijā. Vissmieklīgākais notikums gadījās pirms koncerta Tukumā, kad apmaldījāmies. Mūs visi meklēja un uztraucās, bet pašas atradām ceļu. Man ļoti patīk ātras dejas. Ar nepacietību gaidu jaunos tautastērpus, ko šuvēji vēl gatavo.LINDA SPUNDIŅA:– Esmu kļuvusi ļoti lokana. Pati jūtu, ka mugura ir taisna. Un patīk man būt staltai. Redzot uz ielas citus jauniešus, jau varu pateikt, kurš ir dejotājs. To var ieraudzīt pēc stājas.LĪVA LUĪZE LEVKO:– «Mēmelītē» dejoju no četru gadu vecuma. Esmu izaugusi, mainījusies un, manuprāt, daudz labāk dejoju. Mums visiem kopā ir ļoti jautri. Es nevarētu pārtraukt dejošanu, jo zaudētu daudz labu draugu.PATRĪCIJA SVARENIECE:– Esmu jauniņā, «Mēmelītē» iestājos šogad. Man patīk, pat ļoti. Citi apgalvo, ka es kā iesācēja jau dejoju labi. Pievienoties «Mēmelītei» man ieteica mamma. Priecājos, ka tā notika.DEIVIDS RŪDIS ĀBOLIŅŠ:– Grupa nav nosaukta manā vārdā. Rūdis, kurš pirmais sāka dejot, ir pametis «Mēmelīti». Sākumā es gribēju nodarboties ar sporta dejām, bet mamma mani pārliecināja. Viņa sacīja, ka šajā kopā varēšu daudz ko iemācīties un apceļot Eiropu. Mammai bija taisnība. Šovasar brauksim uz Slovākiju.ANNIJA PLEŠA: – Es, tāpat kā Patrīcija, tikai nesen kļuvu par «Mēmelītes» dejotāju. Uzreiz man ļoti, ļoti viss iepatikās, jo dalībnieki ir uzticami draugi.KATRĪNA ARTEMJEVA:– Jau devīto gadu esmu dalībniece un, protams, dejoju daudz labāk. Pati to apzinos. Vairs nebaidos no skatuves un publikas itin nemaz. Jūtos pārliecināta par sevi. AUSTRA BEBRE:– Dejas man patīk ļoti, bet mūsu jautrie, tālie ceļojumi arī ir ko vērti! Autobusā dziedam gandrīz bez mitas droši vien par lielām šausmām šoferim. Lielākā jautība bija, kad Jānis Mašals sacerēja dziesmu par paniņām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Deja straujāka par upi

Kategorijas