Sidraba atmiņas

2011. gada 15. aprīlis 00:00

Emmai Ūķeniecei – simt gadu jubileja.Runīga, apveltīta ar skaidru prātu un labu atmiņu, tāds iespaids radās pēc tikšanās ar Gailīšu pagasta Pāces iedzīvotāju Emmu Ūķenieci, kurai šodien, 15. aprīlī, aprit simt gadu. Jubilāre, tiekoties ar viesiem, neslēpj runīgumu, jo tik daudz atmiņu un notikumu uz sirds sakrājušies, tik daudz jauna vēl gribas uzzināt.Atceras ar priekuJa vien neskaita īslaicīgās bēgļu gaitas, kuras Pirmā pasaules kara laikā ģimene pavadīja Vidzemē, Emma bērnību saista ar dzimto Budbergas pusi, kur vietējā skolā pabeigusi pirmās trīs klases. «Toreiz klasēs bijām dažāda vecuma bērni, jo izglītošanos pārtrauca karš. Divas meitenes bija gandrīz vienādā vecumā ar skolotāju,» atceras jubilāre.Pamatskolu viņa pabeigusi Skaistkalnē. Emma stāsta, ka tolaik viņas ģimene pārcēlās uz Kurmeni, kur vecāki kopā ar tēvoci bija iegādājušies zemi un sākuši celt māju. «Tas bija ļoti grūts laiks, jo visi līdzekļi aizgāja būvdarbiem. Pēc Skaistkalnes iestājos Bauskas valsts ģimnāzijā. Pilsētā ar draudzeni īrējām istabiņu, abas gulējām vienā gultā. Neko vairāk nevarējām atļauties,» stāsta pāciete. Lai gan tolaik jubilārei nācās dzīvot diezgan trūcīgi, skolas gadus viņa atceras ar prieku. Emmai skolā ļoti paticis mācīties tautasdziesmas un dzejoļus. Joprojām tie viņai palikuši atmiņā.Zirgu nozog divreiz1938. gadā Emma apprecējusies ar Eduardu, kas viņu pārveda uz Pāces pusi. Vīram šeit piederēja salīdzinoši liela lauku zeme. «Nāca karš. Vīru tolaik leģionā neiesauca, jo visiem, kuriem bija vismaz trīsdesmit hektāru liela zeme, vajadzēja ražot pārtiku karavīriem,» stāsta jubilāre. Tikai kara beigās Eduards aizsaukts uz fronti, bet kaujās tā arī nav piedalījies, jo traumas dēļ nozīmēts sanitāros.Tā gandrīz divus gadus Emmai vienai vajadzēja rūpēties par lielo saimniecību un bērniem: «Gāja jau visādi. Nāca iekšā krievi un zaga zirgus. Vienu nozaga pat divas reizes, bet, par laimi, abas reizes to atguvu.»Pēc kara, kad zemi atņēma, Emma lielākoties strādāja lauku brigādēs, bet vīrs kļuva par sovhoza priekšsēdētāju. Ģimenē izaudzināti divi pašu bērni – meita Māra un dēls Gunārs, kā arī pieņemta audžumeita Vallija. Vēl jubilārei ir pieci mazbērni un tikpat daudz mazmazbērnu.Notiek brīnumsPēdējos gadus Emma dzīvo pie meitas Māras, lai gan salīdzinoši nesen redze bijusi labāka, varēja dzīvot patstāvīgi un pat darīt dārza darbus. Jubilāre stāsta, ka kādu brīdi viņai klājies sliktāk, naktīs rādījušies visādi murgi, taču svētītais ūdens palīdzējis: «Aplaistīju galvu, un notika brīnums. To nakti gulēju mierīgi un nākamajā dienā varēju skaidri saskatīt savus bērnus. Diemžēl pēc tam tik labi vairs neredzēju.» Jubilāre atzīst, ka Dievam viņas dzīvē ir bijusi liela loma, viņš daudzkārt ir palīdzējis. VIEDOKLISRadinieks Ivars Grava par Emmu Ūķenieci saka: «Viņa ir kā no Jaunsudrabiņa «Baltās grāmatas» – gaišs cilvēks. Savulaik ieguvusi labu izglītību, beigusi Bauskas ģimnāziju, kopš tā laika saglabājusi skaistu rokrakstu. Pierakstījusi atmiņas par kolhozu laiku. Joprojām interesējas par visu, kas notiek Latvijā, seko politiķu gaitām. Viesmīlīga, vienmēr grib zināt, kas kuplajā radu pulkā jauns.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sidraba atmiņas

Kategorijas