Dabas un vēstures šarms

2011. gada 29. aprīlis 00:00

Ceļosim! Polijas ziemeļdaļā krustojas vācu, poļu un slāvu dvēseles.Pavasara pirmās zīmes šogad skatīju Polijā, nevis mūspusē. 21. gadsimta steigas cienīgs bija triju dienu skrējiens caur Ziemeļpoliju – bijusī Prūsijas teritorija, līdz 1945. gadam – Vācijas, Mazūrija, Vārmija... Tur ļaudis runā poliski, daudziem ir vācu vārdi un uzvārdi, bet visiem esot slāvu dvēsele.Āmuļu pavadībāVācu ornungs (domāta kārtība) tur skatāms un nojaušams pat pēc daudziem gadu desmitiem – betonētajos šaurajos ceļos, meliorācijas sistēmās, namos, kas daži pēc bumbošanām Otrajā pasaules karā vēl saglabājušies. Pat daudzās stārķu ligzdas man Mazūrijā izskatījās kārtīgāk būvētas nekā mums Latvijā. Tas, protams, psiholoģisks un jautrs māns, bet stārķu daudzums tur mani gan pārsteidza. Biju pie mums kultivētā mīta iespaidā, ka nekur citur nav tik daudz balto stārķu kā vienīgi Latvijā. Neticiet! Ziemeļpolijā tie ligzdās stāv katra ceļmalas staba galā.Pirmos pavasara putnus šogad tātad redzēju Polijā, pirmās zilās vizbules – arī šajā ceļojumā. Mazūrijas pakalni kā lieli maizes kuku-ļi – vietām zaļganos toņos, vietām brūnos, citur meži ar zilo puķu paklājiem daudzos kvadrātmetros, un tad vēl tūkstoši ezeru pamanījušies iespraukties visam pa starpu. Pārsteidzoši jauki.Augs, ko brīvdabā redzēju pirmo reizi, bija romantiskiem stāstiem apvītais baltais āmulis. Koki Polijas ceļmalās un pilsētās pilni ar āmuļiem, Latvijā tas ierakstīts Sarkanajā grāmatā (kā vēsta mūsu Ministru kabineta noteikumi – par šīs sugas indivīda iznīcināšanu vai bojāšanu kaitējumu atlīdzina piecu minimālo mēnešalgu apmērā...). Tūristu grupas biedres man vārdadienā uzdāvināja āmuļu zarus (Polijā jau Latvijas likumi nestrādā), tos nu glabāšu līdz Ziemassvētkiem, jo tad zem āmuļiem būs jābučojas. Āmulis pēc ticējumiem ir miera, labas gribas un mīlestības simbols, aizsargājošs talismans. Tā kā āmulis nav ne koks, ne krūms, jo uzrodas no debesīm, tas simbolizē brīvību no jebkādiem aizliegumiem un ierobežojumiem. Kur vēl labāku dāvanu!Karu zīmesCeļojumam lielā grupā gan ir savi mīnusi, lai arī to pavada āmuļi, tomēr nākas pieņemt aizliegumus un ierobežojumus. Nevari ieskriet ceļmalas fermā pie kāda poļa, kad iekrīt prātā, ne arī stundām sēdēt kādā jaukā kafejnīcā un tērzēt par Polijas vai Eiropas vīriešiem, medijiem, vīna cenām, nevari izjust šīs valsts īsto garšu. Toties plusos vari ieskaitīt labu kompāniju un jautru «tusiņu» brauciena laikā, kā arī gidu saturīgu stāstījumu par apskatāmajiem objektiem.Mazūrijā ir daudz vēsturisku vietu, ko tūristiem apbrīnot. Eiropā lielākā ķieģeļu pils 21 hektāra platībā Malborka 150 gadu bijusi Teitoņu ordeņa centrālā mītne. Šeit krustneši 13. un 14. gadsimtā kala karagājienu plānus pret pagānu tautām, kas mita uz austrumiem pie Baltijas jūras, jā gan, arī mēs un mūsu zemīte bijis viņu krusta karu objekts. Iespaidīgi, skaisti un nedaudz baisi – tās bija pirmās un galvenās izjūtas šajā pilī. Tā ir jāredz.Otra vieta, kur arī pret Austrumeiropas valstīm un tautām tika filigrāni izdomāts uzbrukums un no kurienes tika realizēts plāns «Barbarosa», bija hitleriskās Vācijas armijas štāba mītnes un bunkuri, kas Mazūrijas mežos ir vairākās vietās apmeklējami. Cilvēkiem, kuriem ir īpaša interese par militāro vēsturi, brauciens uz Ziemeļpoliju savas dzīves plānos noteikti jāietver. Tur ir arī 600 gadu senās Grīnvaldes kaujas vieta. Karojuši ļaudis gadsimtu gaitā ir daudz, tur Eiropas vīrieši savu galvu uz ežiņas arī atstājuši... Bet Polijas pilsētas nolīdzinātas no zemes virsas, senie nami vecpilsētās uzcelti no jauna. Lai arī jaundarinājumi, tomēr šarms radīts. Gdaņska šai ziņā apbur, tur gribas atgriezties.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dabas un vēstures šarms

Kategorijas