Spriņģojošais vaļasprieks

2011. gada 6. maijs 00:00

Aizraušanās. Liepiņu saimes darbošanās ar kazām un aitām varētu kļūt arī par biznesu.Stāstiņš sākās pirms pāris vasarām, kad Iecavas novada Zorģu sētā ieklīda aita ar diviem jēriem. Jaunākā cilvēku un zvēru paaudze uzreiz atrada kopīgu valodu un pa visiem notiesāja pāris maizes klaipu. Aitu mamma dusmīgi šņāca un bargi sita kāju pret zemi. Tikmēr Zorģu sētas ļaudis apbrauca visu ciemu, lai noteiktu pūkaino pieklīdeņu mājas. Pie Oļģerta nepiestāja – «Senliepiņās» taču vienīgie mājlopi suns un kaķis!Nostalģiska saikneTaču nebij vis – izrādās, tajā vasarā pirmās pie Oļģerta Liepiņa un viņa dzīves draudzenes Guntas ieradās divas jaunas kaziņas. Pirms tam zorģenieki teju gadu kazas pienu veda no Iecavas paziņas Annas Oļģerta sirds ārstēšanai. Un garšo jau arī... Viendien sētā ieripojis Annas dēla auto, un kazu sieva kāpusi ārā ar divām jaunulēm klēpī – lai viss pašiem uz vietas! Ar to pašu dienu vectēva mājās lielāko daļu brīvā laika pavada mazdēls Artūrs – kaziņas tik smukas, tik gludas, tik jautras spriņģu spriņģiem pa dārzu! Artūram patīk un padodas dzīvnieku kopšana.Aitas ieradās drīz pēc tam, iegādātas pēc sludinājuma «Bauskas Dzīvē» ar nostalģiskām atmiņām par Guntas ģimeni, kuru kara laikā no bada paglābusi pagrabā paslēpta aitu mamma ar jēriem.Ārēji līdzīgo baru «Senliepiņās» veido personības – auns baksta ķērājam pēcpusē, smalkais melngalvas jērs, pirmais tāds smukulis, lec kā stirna... Gunta aizrautīgi rāda Klaidoni – manīgo aitu, kas prot atvērt aploka vārtiņus un ne tikai inspicēt dārzu, bet arī lūrēt pa logiem, ko saimnieki mājā dara. Tā ir tā pati, kas Oļģertam ar Artūru viņvasar bija jāstīvē mājās no nepieteiktās pastaigas uz kaimiņiem. Nez kāpēc vakarā vairs negribēja kāpt kalniņā, lai arī rīta pusē bija pārvarējusi stāvāku nogāzi.Tiek arī smukumam«Bauskas Dzīves» apciemojums trāpās pavasara cirpšanas vidū – Oļģerts ar Artūru veikli un uzmanīgi ar iespaidīga paskata skujamrīku apstrādā lielo aitu. Atsējuši kājas, ielaiž aplokā – vēl būs jāpastrādā ar dzirklēm, lai dāmai vasarā nav par karstu. Gunta vedina rādīt, kā Artūrs iekārtojis zvēriem ziemas mājvietu – pats iztīrījis kūti un izveidojis virināmus steliņģus no koka kastēm. Arī sienu pērnajai ziemai Artūrs ar Oļģertu savākuši bagātīgi.Par aitu vilnas izmantošanu Liepiņiem īsti skaidrības nav, bet kazas pienu viņi dzer. Gunta mācīšoties siet kazas sieru.Oļģertam un viņa mazdēlam Artūram mīļākas kazas – esot gudrākas un sirsnīgākas, māk pieglausties un parunāties ar kopējiem. Oļģertam vesels krājums bilžu ar mīļzvēru ikdienu – sevišķi skaisti ir attēli ar spriņģojošiem kazlēniem. Saimnieks prāto rīkot izstādi vietējā bibliotēkā, lai arī citiem tiek prieks.Šā gada atvasēm kalnu radinieču iedaba – kamēr mamma piesieta piekalnes pļavā, abas mazās raibules kāpelē pa kaimiņu divslīpu šķūnīša jumtu. Kazas ir nedarbnieces – ja paspruks savā vaļā, var neganti izdarīties gan ar Liepiņu, gan ar kaimiņu dārzu, tāpēc cieši jāpieskata, saka Oļģerts.Šis varētu būt arī bizness, taču tad jātur lielāks pulks, secina saimnieki. Tagad tas «Senliepiņās» dzīvo pašu un Artūra priekam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Spriņģojošais vaļasprieks

Kategorijas