Izbauda vecumdienas

Jubilāre – Margita Gudža.Lai gan pasē ir rakstīts, ka codiete Margita Gudža ir dzimusi 1936. gadā, taču patiesībā viņa ir par 365 dienām vecāka. «Tā sanācis. Dzimšanas dokumenti bija nozaudēti, un tad, kad vajadzēja pārreģistrēties, pieļauju, ka mamma sajauca gadus,» uzskata jubilāre. Margitas dzimtā puse ir Brunava. Tā kā tēvs bijis baltvācietis, ģimene sazinājusies vācu valodā. No pieciem bērniem jubilāre bijusi vidējā. Abas māsas un brāļi vairs nav šajā saulē. Raiba dzīveMargita stāsta, ka dzīve viņai ir bijusi ļoti raiba. Krass pavērsiens noticis 1939. gadā, kad viņas ģimene, līdzīgi kā citi baltvācieši, Latviju atstājuši. Par šo laiku jubilārei nav daudz atmiņu, jo viņai tad bija tikai četri gadi. «Kā miglainu ainu ik pa laikam redzu sapni, kur braucam pa jūru. Mēs bērni uz kuģa esam salikti kā siļķītes,» stāsta codiete.Gandrīz seši gadi pavadīti, dzīvojot Polijā, taču tad ienākusi Sarkanā armija, un ģimenei vajadzējis doties bēgļu gaitās. «Vienīgi tēvs nevarēja doties mums līdzi, viņam vajadzēja palikt un sargāt zemi. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējām,» atklāj Margita. Bēguļojot ģimene nokļuvusi Kaļiņingradā, no turienes tālāk ceļi aizveduši uz Maskavu, tad sasniegta Rīga un visbeidzot arī dzimtā puse.Jāsāk viss no galaAtgriežoties Brunavā, ģimenei nav piederējis itin nekas, ja neskaita apģērbu mugurā un šādas tādas mantas, ko varēja salikt kulītēs. Viss bija jāsāk no jauna. Tā kā arī kādreizējās mājās bija iemitinājušies jau sveši ļaudis, dzīvojamo platību nācies īrēt citur. «Naudas mums toreiz nebija. Maksājām ar darbu,» stāsta jubilāre.Skoloties gaviļniece sākusi Brunavā, taču pēdējās klases pabeigtas Jaunsaulē. Pēc tam Margita pārcēlusies uz Kuldīgu, kur jau kādu laiku dzīvoja māte ar vecāko māsu. «Tur es dabūju vērpējas darbu tūkvilnas fabrikā. Izgatavojām audumu «pipariņš», ko izmantoja vīriešu uzvalkos. Darbs bija smags, strādājām trijās maiņās,» stāsta codiete. Pēc pieciem gadiem jubilāre tomēr atgriezusies dzimtajā pusē. Brunavā apciemojot saimnieci, pie kuras savulaik strādāts, tuvāk iepazīts viņas dēls – topošais vīrs Jānis. Nav pagājis ilgs laiks, kad abi apprecējušies. Margita kādu laiku strādājusi Jāņa vadītajā kokskolā Ceraukstē, tad vīrs ticis paaugstināts par kolhoza priekšsēdētāju Codē, uz kurieni tad abi arī pārcēlušies.Nav nekur jāsteidzasInteresants ir fakts, ka māja, kura tolaik iedota un kurā vēl joprojām abi dzīvo, savulaik ir bijis gan bērnudārzs, gan kolhoza kantoris. Jubilāre stāsta, ka Codē strādājusi gan par pārdevēju veikalā, gan par kasieri ciema padomē. Protams, ilgāku laiku Margita dzīvojusies pa mājām un audzinājusi meitu Inesi un dēlu Aivaru. Diemžēl bērni savu tēvu redzējuši reti. «Šādā darbā strādājot, viņam vajadzēja būt visur, cilvēki aicināja uz visām jubilejām, kāzām un bērēm,» stāsta jubilāre. Par laimi, tas viss nu beidzot pieder pagātnei, un abi var izbaudīt katru mīļo dienu, kad vairs nav no rītiem agri jāceļas un kaut kur jāsteidzas.
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»