Jūnija sarkanā rītausma

2011. gada 17. jūnijs 00:00

Aktieris nolasa instrukciju par izsūtāmo «ielādēšanu» vagonos, un tieši tad klusi, bet cieši un mazliet biedējoši aizveras Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja zāles lielie vārti. Ir 14. jūnija vakars. Izsūtīšanas 70. gadskārtā skan Jura Kulakova un Pētera Aigara dramatiskā kantāte «Sarkanais vilciens».Klausītāji – rundālieši Zāle klausītāju pārpildīta, ar Rundāles pašvaldības gādību tajā arī novada cilvēki, kuri izsūtīti, būdami bērni. Viņu vecvecāku un vecāku vairs nav, atmiņas par piedzīvoto apklusušas zināmos un nezināmos kapu kalniņos. Ilgus gadus notikušo baidījās pieminēt pat ģimenes lokā.«Kāds es varēju būt varas ienaidnieks?» vaicā rundālietis Arvīds Pēkalis, kurš izsūtīts trīs gadus vecs. Ar ko bija noziegusies Milda Griķe, Anna Grebeža un Kārlis Ārents, kuriem ceļš nezināmajā sākās desmit gadu vecumā? Kāpēc Mārim Kaktiņam un Lūcijai Volodinai bija jāpiedzimst Sibīrijā? Izsāpētu un neatbildētu jautājumu joprojām ir daudz.Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju masveida izsūtīšana jeb pārvietošana uz citiem PSRS apgabaliem sākās 1941. gada 14. jūnijā, atkārtojās 1949. gada 25. martā, bet ar to nekas nebeidzās. Okupācijas režīms daudziem cilvēkiem ļāva atgriezties, lai pēc laiciņa izsūtītu vēlreiz. Tautā tika iedzītas bailes, un dzelzceļa sliedes tūkstošiem iedzīvotāju kļuva par simbolisku robežšķirtni, aiz kuras beidzās dzīve dzimtenē un sākās garš baiļu, šausmu pilns ceļš nezināmajā.Katram savs sāpju stāstsRundālietis Māris Kaktiņš piemin mirušos vecākus, brāli un saka: «Katram būtu jāraksta dzimtas vēsture. Mana māte ar vecomāti un diviem dēliem atbrauca mājās, bet vectēvu nobendēja lēģerī, tēvs nomira izsūtījumā. Sabeigta dzīve...»Kopā ar vecākiem nepilnus desmit gadus veca izsūtīta Milda Griķe: «Tas skats man joprojām acu priekšā – gaismiņa ausa, kad ienāca bruņoti vīri un lika celties. Bijām Taurkalnē, atstājot savas mājas Saulainē, bet tāpat atrada. Tēvs Latvijas laikā bija pagasta vecākais, aizsargs.»Savs sāpju datums ir Arvīdam Pēkalim – viņa ģimeni uz Krasnojarskas apgabalu izveda 1948. gada 22. maijā: «Vecāki gan jau bija dzirdējuši par iepriekšējām izsūtīšanām. Bet – kur vari bēgt, ja ir četri mazi puikas? Manam jaunākajam brālim bija gadiņš, bet vecākajam seši. Lauki apsēti, saimniecība, lopi. Tēvs nomira jau pirmajā Sibīrijas gadā. Izveda arī radus – mana krustmāte, tēva māsa ar ģimeni nokļuva Omskā, mammas māsa ar vectēvu, vecomāti – Irkutskā. Uz Latviju tikām pēc 11 gadiem svešumā.»Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ar ārzemju latviešu atbalstu apkopoti izsūtīto Viesturu pagasta desmit ģimeņu dzīvesstāsti. Tos pierakstījusi Bērsteles bibliotekāre Inta Mihailova. Izdevums ir novada bibliotēkās un katrā pieminētajā ģimenē. «Nu vairs dzīvi esam tikai pieci,» piebilst Arvīds Pēkalis. Kantātes akordi ir nežēlīgiJura Kulakova dramatiskās kantātes akordi ir nežēlīgi dārdoši kā vilciens, kas rauj tālumā. Simboliskajos pārmiju klaudzienos ievijas Ievas Akurāteres un Ivara Cinkus solobalsis, izlīdzinoši maigs un smeldzīgs ir meiteņu un sieviešu kora dziedājums.Rundāliete Anna Grebeža klausās un atzīst, ka mūzikā sadzirdējusi bailes un neziņu, ko ceļā uz Sibīriju izjutuši viņas vecāki: «Mūs uz Tomskas apgabalu izveda citu cilvēku vietā. Pēc pusotra gada ļāva atgriezties, bet savās mājās vairs netikām, tur jau dzīvoja citi.»No Balvu puses uz Omskas apgabalu izsūtīta rundālietes Lūcijas Volodinas vecmāmiņa ar trim meitām un dēlu. Viena meita palikusi Latvijā, strādājusi pienotavā un sūtījusi savējiem pārtikas paciņas. Tas palīdzējis nenomirt badā. Lūcija dzimusi jau Sibīrijā: «Cik vēlāk vaicāju par izsūtīšanu vecmammai un mammas māsām, bez asarām viņas nespēja runāt. Tagad to visu zinām – kā vēl vagonos cilvēki mira no bada un slāpēm, kā mirušos, arī zīdaiņus sargkareivji meta no ejoša ešelona laukā, cik bargas bija Sibīrijas ziemas, īpaši pirmā, kad izdzisa daudzas dzīvības.» Lūcijas Volodinas dzimtā regulāri notiek radu salidojumi. Pēc trim gadiem tikšanās nolikta Balvu novada Kubuļos, vietā no kurienes vecmammu izveda uz Sibīriju. Mājas vairs nav, palicis ozols, piebilst Lūcija. Šolaiku jauniešiem to grūti saprast, kā var ienākt kāds varmāka mājās, bez tiesas sprieduma pavēlēt visu pamest un cilvēkus kā lopus salādēt vagonos, atzīst rundālietis Kārlis Ārents. Viņš ir pārliecināts, ka nedrīkst aizmirst to, kas noticis. Ārentu jaunākā meita Baiba kopš 2008. gada ir asistente režisorei Dzintrai Gekai, kura veido filmas par izsūtītajiem latviešiem. Vienu no tām Latvijas Televīzija rādīja 14. jūnija vakarā. Baiba Ārenta strādā arī Sibīrijas Bērnu fondā, lai palīdzētu saglabāt atmiņas par to, ko nācies izciest viņas dzimtai un citiem Baltijas iedzīvotājiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jūnija sarkanā rītausma

Kategorijas