Dejot – tas ir darbs

2011. gada 17. jūnijs 00:00

55 gadu jubileju atzīmē Lidija Dāvide.Lēmumu mainīt savu darbavietu pēc 18 gadiem, kas nostrādāti par deju skolotāju Uzvaras vidusskolā, jubilāre Lidija Dāvide skaidro vienkārši – gribējies dzīvē ienest kādas pārmaiņas. Apritējis gads, kopš viņa strādā Bauskas 2. vidusskolā. Māca ritmiku pirmajām un ceturtajām klasēm, vada tautas un sporta deju nodarbības. Turklāt trīs vakarus nedēļā jau vairāk nekā desmit gadus pēc kārtas Lidija māca sporta dejas Īslīces pagasta un Iecavas novada iedzīvotājiem.Skolojas pie slavenībāmL. Dāvide stāsta, ka dejas par viņas ikdienu kļuva salīdzinoši nejauši: «Vidusskolas gados vasarās strādāju Stradiņa slimnīcas acu operāciju zālē. Gatavojos studēt medicīnu, taču pirms dokumentu iesniegšanas sastapu paziņu, kas gāja uz kultūras darbiniekiem. Pierunāja mani pamēģināt, izturēju konkursu, un mācības arī iepatikās. Iedomājies, kas mums bija par pasniedzējiem, – tā laika slavenības – «Vella kalpu» aktieri Aija Baumane, Arturs Ēķis!» Iegūto horeogrāfa specialitāti Lidija kādu laiku turējusi pūrā, jo divpa-dsmit gadi nostrādāti par vecāko laboranti darbavietā Zinātņu akadēmijas mikrobioloģijas institūtā. Tur strādājis arī viņas vīrs Voldemārs, ko Lidija iepazinusi dejās jau vidusskolas laikā.«Arī vīram patīk dejot, ballēs aicina uz danci. Citiem cilvēkiem tā ir izklaide, bet savukārt man – darbs,» secina uzvariete. Kustībprieku pārmantojušas visas trīs meitas. Jaunākā Laura, kas dzīvo Rīgā, brīvajā laikā dejo salsu un vēderdejas, vidējā meita Anda Londonā apmeklē flamenko nodarbības. Arī ASV dzīvojošai vecākajai meitai Indrai patīk dejot, vienīgi pagaidām tiek ieturēta pauze, nesen viņas ģimenē piedzimis bērniņš.Ne savā ādāUz Gailīšu pagastu ģimene pārcēlusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajā gadā. «Rīgā dzīvojām mazā istabiņā. Ar bērniem tur sāka kļūt par šauru. Rindā pēc jauna dzīvokļa būtu bijis jāgaida piecus gadus, šeit mums piedāvāja veselu māju,» stāsta jubilāre. Sākums nav bijis no tiem vieglākajiem, Lidija atceras, ka izjūtas toreiz bijušas drausmīgas: «Biju pieradusi, ka virs un zem manis dzīvo citi cilvēki, taču šeit bija tikai divas mājas un visapkārt kāpostlauks. Bijām nonākuši nekurienē. Tad vēl bija reizes, kad no teātra izrādēm Rīgā mājās braucu raudādama. Ne jau labā aktierspēle mani aizkustināja, tās bija ilgas pēc ierastās dzīves, savas dzimtās pilsētas.» Taču tagad, kā apgalvo uzvariete, viss ir otrādi – viņa galvaspilsētā nespēj uzturēties ilgāk par dienu, kļūstot neērti. Līdzīgas izjūtas nesen piedzīvotas, ASV apciemojot meitu.Pusapaļo jubileju nedēļas vidū Lidija nav svinējusi, vien vakarā ar ģimeni pie ugunskura noraudzījusies uz skaisto mēness aptumsumu: «Kad līdz dzimšanas dienai ir vēl tālu, tad tiek domāts, kā tā tiks atzīmēta, taču tad, kad tā pienāk, uz svinēšanu nemaz vairs nevelk. Lielāki svētki būs augustā, kad ar vīru svinēsim 35 gadu kāzu jubileju. Tad mājās būs visas trīs meitas, kas ir kaut kas sen nepiedzīvots. Tā noteikti būs vislabākā dāvana.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dejot – tas ir darbs

Kategorijas