Klusa vieta leišmalē

2011. gada 20. jūlijs 00:00

Mājas vārds. «Selgu» saimniecei Agnesei Briņķei ir pulka atmiņu par padomju laikiem Kurmenē.Netālu no Kurmenes ciemata Vecumnieku novadā, blakus Mēmeles upei, kur otrā pusē jau Lietuva, 1967. gadā vietējais kolhozs uzcēla mājas «Selgas». Tajā gadā kurmeniete Agnese Briņķe kopā ar vīru Jāni sāka šajā namā dzīvot.«Tolaik daudz kas bija atkarīgs no tā, kāds bija kolhoza vai ciema priekšsēdētājs. Vīramāte toreiz spēja sarunāt, un kolhozs uzbūvēja ēku, kurā viss atlikušais mūžs pavadīts,» atceras A. Briņķe.Drūmās dienasMājas saimniece ir dzimusi kurmeniete. Viņas bērnību ne reizi vien aptumšojuši drūmie pēckara gadu notikumi. Tēvam pēc kara saimniecībā bijuši 3,5 hektāri, bet vēl piešķirta klāt zeme, un apsaimniekojamā platība kļuvusi desmit hektāru liela. Kad sāka dibināt kolhozus, viņš, protams, savu saimniecību tiem pievienot nav vēlējies. «Izsauca uz Jaunjelgavu, paturēja dažas dienas karcerī, «aprunājās» – tā nu viņi to nosauca. Tēvs atbrauca mājās un stājās kolhozā,» atceras A. Briņķe.Kā melnā diena atmiņā palikusi 1949. gada 25. marts, kad daudzus Latvijas iedzīvotājus izsūtīja uz Sibīriju. Šajā dienā visi bija uztraukušies, skolā nevarēja nosēdēt, nervozēja arī skolotāji. Tikai viens puisis teicis, lai neuztraucoties, un centies ar smaidu un jokiem uzmundrināt citus. Nākamajā dienā uz skolu viņš neatnāca.«Daudzi atgriezās 1955. gadā. Viņu liktenis bija atkarīgs no tā, kāds tajā laikā bija ciema vai kolhoza priekšsēdētājs. Tolaik kopsaimniecību vadīja Mihails Arcimovičs, kurš izsūtītos uzņēma labi,» stāsta mājas saimniece. Dārzeņus sev izaudzēDarba gaitas A. Briņķe sāka 1955. gadā. Īsu laiku viņa vadījusi Kurmenes klubu, pēc tam bijusi kontrol-asistente piena nozarē – ņēmusi piena paraugus, mērījusi tauku daudzumu. 1972. gadā viņa uzaicināta strādāt kolhoza kantorī par grāmatvedi, un tur A. Briņķe arī pavadījusi atlikušo darba mūžu.Kad sākās privatizācija, mājas «Selgas» par pajām tika pārņemtas ģimenes īpašumā. Te izaudzināti trīs bērni – dēls Māris, meitas Melita un Aija. Tagad A. Briņķe var lepoties ar 11 mazmazbērniem. Daļa mazbērnu jau ir prom – cits kādā no Latvijas pilsētām, cits – ārzemēs. Tomēr vecmammas saimniecībā vēl aizvien ik pa brīdim kāds no mazbērniem palīdz – dārzu izravē, vistas apkopj, bieži apciemo nedēļas nogalē. Tāpēc arī dārzeņus ziemai izdodas izaudzēt piemājas zemītē. Kartupeļu gan šogad iedēstīts mazāk, stāsta saimniece.Pāri upei leišmale – cita valsts. A. Briņķe teic, ka dzīvot pie robežas neesot nemaz tik traki. Vienīgi pirms desmit gadiem daudz zādzību esot bijis – ņēmuši visu, ko tik varējuši aiznest vai aizvest. Pašai tele bijusi pie mājas kūtī. Vienu rītu saimniece atradusi tikai tukšu vietu – mīļais lopiņš bija «aizceļojis» uz kaimiņu valsti. Pēdējā laikā gan nekas tāds nav dzirdēts. Kā Sūnu ciemāKurmenes pagastā dzīve neatkarības gados neesot kļuvusi diez ko labāka. «Pašlaik dzīvojam kā Sūnu ciemā – autobusu satiksme gandrīz nekāda, ja kaut kur jātiek – tik vien iespēju, cik kāds kaimiņš var izlīdzēt. Uz pasākumiem, kas Kurmenē tiek rīkoti, ik pa brīdim aizbraucu, bet tagad gan ciema centrā nav iznācis būt – nav vairs tās veselības un iespēju,» saka A. Briņķe.Viņa atzīst, ka dzīves ritumu mūsdienās diktē citi apstākļi. Jaunieši nav pie laukiem pieraduši, viņi vēlas vairāk nopelnīt, nevis veikt grūtus darbus. Kādreiz cilvēki auga citādākos apstākļos, uzskati par darbu un dzīvesveidu bija atšķirīgi. Laukos nekad nav bijis viegli izdzīvot – vajag labu veselību un vēlmi strādāt. Ne visiem tā ir dota.Par savu nākotni pensionāre tomēr neuztraucas – vasarā ir labas izjūtas, dzīvojot tik skaistā vietā, bet ziemā ar dažiem malkas klēpīšiem māju var uzturēt siltu visu laiku. Viņas rūpes un domas pašlaik vairāk ir pie ģimenes un mazbērniem, kuri izklīduši pa visu pasauli, – tie ir viņas prieks un nākotne.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Klusa vieta leišmalē

Kategorijas