Pieminēt aizgājējus ar gaišām domām

2011. gada 22. jūlijs 00:00

Latviešiem ne mazāk cienīti kā Dziesmu svētki ir kapu svētki. Jūlijā un augustā tie notiek katrā pagastā, pulcējot kopā radus, lai satiktos un pieminētu.Lielie jautājumi«Braucot uz kapu svētkiem savā dzimtajā pusē, vedekla nekad neņem mazdēlus līdzi. Kapos bērniem neesot, ko darīt, viņi skraida, traucē, turklāt no sāpīgiem pārdzīvojumiem bērni jāsargā, saka vedekla.Negribas strīdēties, bet, manuprāt, tas nav pareizi. Kurš iemācīs, kā kapos uzvesties, un paskaidros, kas tur notiek? Cilvēka dzīves gājumā ir gan prieki, gan sāpes, un par to ar bērniem ir jārunā. Cik vecam jābūt mazajam cilvēciņam, lai ar viņu sāktu runāt par nāvi?» Tā «Bauskas Dzīvei» vaicā divu pieaugušu dēlu mamma, strādājoša, aktīva pensionāre.Padomu «Bauskas Dzīve» lūdza psiholoģei baušķeniecei Ērikai Pulkstenei. «Līdz apmēram divu gadu vecumam bērns vēl nesaprot, kas ir nāve, bet viņš jūt, ko nozīmē, ja kāda tuva būtne no viņa dzīves pazūd. Tas var būt cilvēks vai mīļais kaķis, suns, papagailis. Septiņu līdz desmit gadu vecumā bērns izrāda līdzjūtību sērotājiem. Klausoties pieaugušo sarunās, bērnam parādās lielie jautājumi: «Kas ir nāve?», «Kur nonākam pēc nāves?», «Kas ir dvēsele?», «Vai es, mamma un tētis arī mirsim?», «Kāpēc tā notiek?». Atklāti izrunātiesNereti tikai nāves tuvumā mēs patiesi novērtējam, cik svarīgs ir bijis aizgājējs, par ko ikdienas steigā nav iznācis padomāt. Tādos brīžos cilvēks nonāk ļoti tuvās attiecībās pats ar sevi, skaidro psiholoģe.Ja ģimenē sēras par tuvinieka zaudējumu cenšas noklusēt, bērni, īpaši pusaudži, jūt, ka viņiem neuztic ko svarīgu. Tas rada lielu vientulības izjūtu. Atklāta, godīga saruna var ļoti satuvināt ģimeni. «Ja mirst tuvinieks, ir labi, ja arī bērnam ir iespēja atvadīties. Bēru ceremonija bērnam vai pusaudzim ir tikpat svarīga kā pieaugušajam. Šis rituāls iezīmē konkrētu robežu, aiz kuras pārējiem turpinās ierastā dzīve. Arī sēras nav mūžīgas.»Lauku bērnam pati daba palīdz ieraudzīt, ka dzimšana un nāve ir dzīves sastāvdaļa. Puķīte uzplaukst un nozied, kaķis ķer peles, bet no maza ruksīša izaudzēto cūku reiz nokauj, jo gaļu vajag ēšanai. Arī pieaugušo attieksme pret to ir vienkārša, brīva un nesaspringta, spriež Ērika Pulkstene. Īstas emocijasKapu apkopšana ir vienkārša nodarbe, kurā bērni no mazotnes var piedalīties – apmainīt ziedus vāzē, laistīt, nogrābt celiņus. Kāpēc nepastāstīt, ka šeit apglabāta mammas vecmāmiņa, kura cepa visgaršīgākās pankūkas? Savas ģimenes, dzimtas vēstures apzināšana un pieminēšana ir svarīga, bet to var darīt arī gaiši.It kā saudzējot no skumjām, vecāki aizmirst, ka īstenībā daudzi, arī pirmsskolas vecuma, bērni katru dienu datorspēlēs bez emocijām nogalina. Turklāt varonim ir daudzas dzīvības, bet par nogalināšanu spēlētājs saņem papildu punktus, atgādina psiholoģe.«Dzirdēti viedokļi, ka bērns pietiekami labi spējot atšķirt realitāti no virtuālās pasaules un agresīvu datorspēļu spēlēšana palīdz bērnam izlādēt negatīvās emocijas. Bērniem ģimenē daudz svarīgāka ir reālā dzīve – pienākumi, spēles un rotaļas, izjūtot īstu prieku un patiesas bēdas, nevis pavirši draudzējoties internetā.» IETEIKUMIPsiholoģes Ērikas Pulkstenes padomi bērniem un vecākiem sērošanas laikā: Esiet pret bērnu godīgi! Nesaceriet nepatiesus stāstiņus, nesoliet to, kas nav iespējams! Iedrošiniet bērnu izteikties! Izrunāšanās un arī raudāšana palīdz atbrīvot emocijas. Pieaugušo asaras ļauj bērnam sajust, ka bēdās viņš nav viens un ka sērot ir normāli.Vienmēr noderēs fizisks mierinājums – samīļošana, apskāviens. Dalieties ar bērnu savās izjūtās un esiet pacietīgi! Sēras prasa laiku.Aizgājēju var pieminēt arī gaiši – veidot fotoalbumu, pierakstīt atmiņas par viņu vai arī piemiņai iestādīt dārzā koku, krūmu vai ilggadīgu puķi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pieminēt aizgājējus ar gaišām domām

Kategorijas