Lēnā garā būvē savu sapņu pili

2011. gada 27. jūlijs 00:00

Baušķenieks Viesturs Mokrijs svešumā gūst nozīmīgas dzīves mācības.Jau divus gadus Viesturs Mokrijs, bijušais Bauskas ugunsdzēsējs ar 15 gadu darba stāžu, dzīvo un strādā 2000 kilometru no dzimtās pilsētas – Lofotu salās Norvēģijas ziemeļos, Iecavai līdzīgā apdzīvotā vietā – Vestvogejas komūnā jeb pašvaldībā. «Bauskas Dzīves» saruna ar novadnieku notika pirms terora aktiem, kad Norvēģija vēl šķita viena no miermīlīgākajām valstīm pasaulē.Kā aizrit piecas atvaļinājuma nedēļas Latvijā?– Kārtoju palikušās «astes». Atbrīvoju reiz izmantotās telpas, jo atkal būšu gadu prom. Vecās mašīnas sagriežu un pārdodu metāllūžņu uzpircējiem. Apmeklējam ārstus. Šeit ir lētāk, ērtāk valodas dēļ un arī kvalitāte labāka. Norvēģi atzīst, ka ar medicīnas aprūpi ir problēmas mazos miestos. Pilsētās it kā nav raižu. Tur līmenis mazliet labāks, jo, tāpat kā šeit, daudzi ārsti brauc uz lielajām apdzīvotajām vietām.Kāda ir tava jaunā dzīvesvieta?– Vestvogejas komūna atrodas dabas rezervātā. Ir ļoti skaisti, tur dzīvo aizsargājamie putni, tāpēc nav arī vēja ģeneratoru. Gribēja taisīt naftas platformas, bet cilvēki uzreiz sāka protestēt. Valdība par šo tēmu vairs nerunāja.Vietējie iztiku pelna zvejojot. Zivju bizness tur «rullē». Pieļauju, katrs ceturtais ir saistīts ar zivīm – zvejnieks vai strādā zivju fabrikā. To un kuģu remonta rūpnīcu ir ļoti daudz.Atbraucu, un jocīgi, bet velk atpakaļ uz Norvēģiju. Te ir stress. Ierodies, un uzreiz ir kaut kādi uztraukumi. Tu ieej tajā plūsmā un arī topi tāds. Turpretim tur viss ir mierīgi. Tā ir nomale, dzīve rit ierastā gaitā. Te visi šūmējas. Jāatzīst, tur brīžiem ilgojos pēc adrenalīna.Ko Norvēģijā dari?– Strādāju autoservisā, krāsoju mašīnas. Darbu atrast palīdzēja draugi. Autoservisa īpašnieks Steinārs Hansens vienam no viņiem paprasīja, vai nezina kādu čaklu čali, kurš varētu pamēģināt strādāt darbnīcā. Autoservisa biznesu šefs sāka no nulles. Viņš ir zemnieks – fermeris. Tā kā bija piemērotas telpas un finanses, viņš izdomāja, ka varētu atvērt autoservisu. Pirmo reizi turp braucu ar automašīnu. Ļoti tāls ceļš.Lēmumu braukt prom pieņēmu spontāni. Melnais dzīves posms ievilkās – mana personiskā krīze (smejas), un tad saņēmu piedāvājumu. Ilgi nedomāju, piekritu. Man viss bija apnicis. Sapratu, ka te ir jāraujas, jāplēšas, lai kaut kas būtu. «Pabaro» bankas, «Lattelekomu», vēl «Latvijas gāzi», un kaut kas no ienākumiem paliek pāri, bet bieži jau to arī nejūt. Tas iztērējas kaut kādos sīkumos.No darba Bauskā aiziet bija ļoti žēl. Ugunsdzēsēji bija mana pirmā un vienīgā pamata darbavieta. Kolektīvu izjutu kā otru ģimeni, darbabiedrus – kā ļoti tuvus draugus. Ko es varēju darīt?! Padomāju uz priekšu – kas mani te sagaida? Vai nu attīstības līkne iet uz leju, vai apstājas un stagnē.Cik daudz cilvēku no Latvijas ir Vestvogejā?– Man zināmas piecas ģimenes. Vēl ir atsevišķi latvieši – kādi trīs četri. Nav daudz. Jā, redz, tie ir tālie ziemeļi, un cilvēki nelabprāt turp dodas... Te ir auksts, mitrs, lietains. Vasaras nav, tā ar rudeni un pavasari ir viens gadalaiks. Varbūt drusciņ vairāk uzspīd saulīte, ir siltāk, bet principā – viss viens.Ko dara tava draudzene, bērni?–Līga strādā zivju rūpnīcā, Elizabete apmeklē bērnudārzu jau no septiņiem mēnešiem. Audžudēls Kaspars pabeidza 9. klasi Latvijā un tagad brauks mums līdzi. Vidējo izglītību viņš iegūs Vestvogejas vidusskolā. Tajā ir ārzemnieku plūsma. Viņiem katru dienu māca norvēģu valodu. Bērni to ātri apgūst.Gadu nostrādāju viens pats. Tad bija ļoti grūti. Pietrūkst ģimenes, kad tev ir mazs bērns šeit un mīļš cilvēks. Pietrūkst draugu. Mammas, tēta. Ļoti labi, ka ir internets. Kad biju šķirts no ģimenes, meitu gandrīz katru vakaru skatījos skaipā. Viņa runājās, redzēja mani. Pašlaik ir citādāk nekā kādreiz, kad mans tēvs aizgāja armijā. Viņš ar vecākiem divus gadus sazinājās tikai vēstulēs. Starp citu, viņš dienēja jūras flotē Ziemeļu ledus okeānā. No manas jaunās dzīvesvietas līdz tēta dienesta daļai Murmanskā ir tikai aptuveni 800 kilometru.Diemžēl Norvēģijā, kur dzīvoju, nav rupjmaizes, žāvētas gaļas. Normālus skābētus vai marinētus gurķus nevar nopirkt. Norvēģi gurķu, siļķu marinādei izmanto saldu etiķi, viss garšo saldi. Tas mani ļoti tracināja.Kā sākumā juties svešajā vietā? Kādā valodā runā ar vietējiem?– Kā jau svešā «trauciņā», sākumā nebiju visai laimīgs. Sapratu, ka var nopelnīt, bet ļoti grūti iejusties citā klimatā. Jutos noguris. Laika ap-stākļi var mainīties desmit minūtēs. Organisms to jūt, rodas bezspēks, nomāktība. Mans ķermenis nespēja adaptēties.Mazliet biedēja svešās valodas. Labi, ka tur bija latvieši. Ja man būtu ar šefu jārunā angliski... Norvēģim sieva ir latviete. Viņa turp līdzi aizveda savus trīs dēlus. Man bija viegli – katru dienu iemācījos kādu jaunu angļu vārdu.Tagad nedaudz saprotu norvēģiski. Varu pateikt dažas frāzes. Taču triju mēnešu laikā iemācījos angļu sarunvalodu. Priekšzināšanu man nebija, jo savulaik skolā apguvu vācu valodu. Tagad varu runāt vienkāršā angļu sarunvalodā. Ja ceļošu, tas man noderēs vienmēr.Kāds iespaids radies par vietējiem?– Norvēģiem nekur nav jāsteidzas. Tur viss ļoti lēni notiek. Lai tiktu pie rentgena, fizioterapeita vai kāda cita specifiska ārsta, jāgaida gandrīz divi mēneši. Speciālisti paņem četrus piecus cilvēkus dienā, un viss, viņi ir pārstrādājušies. Viss, pietiek strādāt.Pats, kaut strādāju virsstundas, jūtos atpūties vairāk. Tur ir normāls cilvēcisks grafiks: vakariņas, pusdienas. Pasēdi, padzer tēju, atpūties, parunā ar draudzeni par to, kā gāja šodien.Vietējie daudz dzer kafiju. Norvēģija ir viena no vadošajām valstīm uzmundrinošā dzēriena lietošanā. Ja nekļūdos, dienā norvēģis vidēji izdzer puslitru kafijas. Tomēr labu kafiju nevar iegādāties. Norvēģi laikam tik daudz to dzer, ka valstī stipru netirgo.Vai esi mainījies prombūtnes laikā?– Esmu mazliet iemācījies taupīt naudu. Tur viss ir ļoti dārgs, piemēram, maize maksā divus latus, litrs piena – 1,8 latus. Pārtikai netaupām, bet naudu tērējam lietderīgi. Nevis – piepērk ledusskapi un pēc tam daudz izmet ārā. Ja dzīvo šiki, tad īpaši neko nevar atlikt. Pelnām vidusmēra algu, kā lielākā daļa norvēģu. Jāatzīst, Latvijā netaupīju. Iespējams, ja būtu pieticīgāks, vairāk atliktu. Zināju, ka te ir vecāki, draugi... Paļāvos, ka kaut kā izdzīvošu. Svešumā gan neesmu par to pārliecināts. Tas ir labi, dzīve man iemācīja taupīt.Varbūt nemaz nevajadzēja braukt projām?– Iespējams, ja būtu mainījis darbu, nevis strādājis vienuviet. Taču to neizmēģināju. Aizskrēju prom. Tomēr draudzenei samazināja algu. Viņai arī pacietība bija galā. Turklāt arī kredīti. Bez tiem vēl var dzīvot. Man visa ugunsdzēsēja alga aizgāja kredītā, bet vēl taču rēķini...Tagad krāju naudu, man ir plāns savā īpašumā šeit kaut ko izveidot. Pagaidām tas ir fantāziju līmenī, taču tur varu atlikt un ieguldīt te. Parēķināju, ka lēnā garā varu būvēt savu sapņu pili.Cik ilgi plāno palikt Norvēģijā?– Kamēr Latvijā nostabilizēsies ekonomiskā situācija. Kad redzēšu, ka tā ir stabila ilgstoši, nevis tikai tāds burbulis kā «treknie gadi». Neskriešu pa galvu, pa kaklu. Papētīšu. Simt procentus nevaru dot, bet 99 procenti, ka atgriezīšos. Gluži vienkārši vērošu no turienes, kas te notiek. Katru dienu lasu Latvijas ziņu portālus. VIESTURA MOKRIJA DZĪVES PIETURZĪMESVecums – 35 gadi,profesija – ugunsdzēsējs glābējs,izglītība – Saulaines lauksaimniecības tehnikuma absolvents,prasmes – autokrāsotāja, mehāniķa specialitāte, A, B, C1, BE, C1E kategorijas vadītāja tiesības,valodas – runā latviski, krieviski, angliski,Viestura ģimenē aug gadu un desmit mēnešus veca meita Elizabete un audžudēls Kaspars,hobijs – auto tūnings.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lēnā garā būvē savu sapņu pili

Kategorijas