Vispirms gādā par prieku sirdij

2011. gada 1. augusts 00:00

Bioloģiskās saimniecības «Ozoli» īpašnieks Stelpē Andris Kalniņš pagūst veikt darbus un priecāties par saules lēktu un rietu neatkārtojamo skaistumu. Viņš sevi jūt un apzinās kā dabas sastāvdaļu, kādreizējais pilsētnieks laukos atrod dzīves piepildījumu Andris ir apguvis eksaktās zinātnes, bet Latvijas otrās brīvvalsts sākumā izvēlējies atgriezties senču īpašumos un saimnieko, pamatojoties, kā pats saka, uz «konservatīvām vērtībām».Sava filozofija «Ozolu» saimnieks izklāsta, kāda, viņaprāt, ir atšķirība starp lauksaimnieku un zemnieku. Pirmajam svarīgāks bizness, otra funkcijas ir plašākas, proti, viņš gādā, lai vide ir sakārtota, lai uzturētu kultūru un aizsardzības funkciju. Tādi ir bijuši Kārļa Ulmaņa principi. Kārtīgs saimnieks savulaik gādājis par drošību, darbojoties aizsargos. «Mana nodarbe pilda nevis maku, bet sirdi,» rezumē A. Kalniņš.Viņš ir pārliecināts, ka Latvijas melnais zelts ir zeme, tikai tā prasmīgi jākopj. Andris nepaguris var stāstīt, cik svarīga ir ilgtspējīga lauksaimniecība, tāda, kur viss saskaņots ar dabu. Pēc lietus viss ir slapjš, tomēr stelpietis vedina viesus skatīt plašās dabiskās pļavas, kur zālājs ir botāniski bagāts, kur ir vietas dzērvēm un stārķiem, pat melnais stārķis šeit iemitinājies. Liellopiem darbojas dabas aptieka, jo augu daudzveidība sniedz savu labumu – veicina veselību. Siena ruļļi stiepjas garās joslās, jo sausā barība ir galvenā un, Andraprāt, pati veselīgākā, piemērotākā gotiņām.Milzu koku ieskauta, slejas dzimtas māja «Sikšņi», kur Kalniņi gādā, lai nezustu viņu senču dzīves telpa. Šīs sētas sākums datējams ar 1860. ga-du. Andris bilst, ka viņam ir interesanti zināt savas dzimtas darbību un apjaust norises plašākā mērogā. Viņš piemin trīs impērijas, ko dzimta piedzīvojusi, kā arī atskatās vecajos Ulmaņlaikos, no kuriem saglabājusies iepriekšējo paaudžu gādāta literatūra. Lasa grāmatas, kuras sarakstījuši Rietumeiropas autori, zaļā dzīvesveida popularizētāji. Kalniņš uzskata, ka lauku dzīvesveida būtība netiek popularizēta skolās un lauksaimnieku zinības jaunajai paaudzei pasniedz pārlieku pragmatiski, akcentējot tehnoloģijas. Viņaprāt, Latvijas apstākļiem piemērotākas būtu 25 līdz 30 slaucamu govju saimniecības, kurās labi iespējams sabalansēt augkopību un lopkopību, saglabāt vidi. Viss mūžs vajadzīgsZemnieku saimniecībā «Ozoli» katrs solis ir saskaņots ar dabas ritmiem, un, kā tas senlaikus bijis, «augkopība sajūgta ar lopkopību, veidojot noslēgtu ciklu», piemetina Andris. Stelpietis nelolo ilūzijas, ka viņa izsapņotu saimniecību var izveidot ātri, tam vajadzīgs vai viss mūžs. Pie zemes lietām viņa ģimene ir nepilnus 20 gadus, un šajā laikā sakārtota un pilnveidota piena lopkopība. Pietiek tehnikas, ar kuru strādāt. Rietumeiropas lietotie spēkrati un agregāti kalpo ļoti labi. Kalniņš neslēpj, ka nācies vilties darbaspēka meklējumos. Kaut arī daudz paveic pats un palīdz dēls, tomēr vēl vajadzīgas darbarokas, lai visu paspētu kūtī un laukos. Pavarda sargātāja ir sieva Mārīte, kura prot gādāt veselīgas maltītes un kopt sētu.Stelpiešu Klāviņu ģimene arī ir zaļās saimniekošanas piekritēji. No «Ozolu» saimnieka viņi gūst zinātniski pamatotu informāciju par bioloģiskajām metodēm. Ineta Klāviņa bilst: «Andris ir liels darbarūķis un fanātisks zaļais zemnieks.» «Bauskas Dzīve» šajā saimniecībā bija arī tad, kad pērnvasar to apmeklēja Eiropas Parlamenta (EP) deputāti. Delegācijas vadītājs Alberts Dess (Vācija) vizītes laikā jutis, ka «Ozolos» strādā pēc sirds aicinājuma un pārliecības. Izsvērts un pamatotsNereti uz zaļās saimniekošanas īstenotājiem skatās skeptiski, pieļaujot, ka tā vairāk ir poza. A. Kalniņš saskaņo itin visu, domājot par zemi un lopiem. Ganības nav tālāk par diviem kilometriem no kūts, jo šāds attālums piena devējām nekaitē. Jārēķina, lai katrai govij būtu divi hektāri zemes, tādējādi nodrošinot pietiekami daudz barības un saglabājot vidi.Kūtsmēsli ir visa pamats, tie nodrošina lauku auglību. Andris smej, ka pareizi krātus «sūdus var ielikt kabatā un braukt uz teātri», jo tādiem nav nepatīkamas smakas.Stelpietis uzskata, ka nevajag no gotiņas izspiest maksimālu izslaukumu, tas lopam rada negatīvas sekas. Ganāmpulks tiek izkopts un pilnveidots. Aizvien vairāk tajā ir sarkanraibo govju, kurām tesmenis stingrāks salīdzinājumā ar Latvijas brūnās šķirnes lopiem. Tā saimnieks strādā ar prātu un sirdi.Andris Kalniņš ar nožēlu pauž, ka «Ozolos» izslauktais piens nonāk turpat, kur parasto ganāmpulku produkcija, jo Latvijā vēl nav pietiekami izvērsta bioloģiski iegūtās produkcijas pārstrāde. Viņš arī precizēja, ka puse saimniecības ieņēmumu ir no pārdotā piena, otru līdzvērtīgu daļu veido atbalsta maksājumi. Stelpietis arī atzina, ka ES subsīdijas «Ozoliem» ir nozīmīgs atspaids, jo pirmā ārzemju lietotā tehnika nopirkta, kad saņemta šī nauda.Pašlaik saimniecībā īsteno otru projektu, kam 60 procentu finansējuma piesaistīts no ES fondiem. Vecā šķūņa rekonstrukcija ir ļoti vajadzīga, un tam būs dots otrais mūžs.Stelpietis neslēpj, ka viņam nav interneta, jo tas prasītu daudz laika. Informāciju viņš smeļas laikrakstos un žurnālos, citos avotos. Andris ir azartisks sarunas biedrs arī par ĢMO problēmām, dažādām citām tēmām. Katrā virzienā viņam ir savs pamatojums, kas gūts, atlasot svarīgāko no plašās informatīvās plūsmas. UZZIŅAIStelpes pagasta bioloģiskās saimniecības «Ozoli» specializācija ir piena lopkopība. Ganāmpulkā ir 70 liellopu, to skaitā 30 slaucamu govju, audzē arī gaļas dzīvniekus un kazas. Saimniecībā sagatavo visu nepieciešamo lopbarību, apstrādājot 130 hektāru zemes, tajā skaitā viena trešdaļa ir pastāvīgo pļavu un zālāju platību, 15 hektāru graudaugu, 1,5 hektāri kartupeļu un dažādu dārzeņu kultūru pašu patēriņam. Konkursu «Reģiona gada uzņēmējs» sesto gadu rīko «Bauskas Dzīve» ar Hipotēku bankas atbalstu. Noslēguma sarīkojums plānots 12. augustā Gailīšu pagasta atpūtas kompleksā «Miķelis».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vispirms gādā par prieku sirdij

Kategorijas