Meži ir viņu ticība

2011. gada 14. oktobris 00:00

148

70 gadu jubileju svin Mārīte Bulle.Īslīcieši Bulles ir saistīti ar visiem Latvijas novadiem. Mārītes dzimtā puse ir Vidzeme, bet vīra Andreja – Latgale. Abi ir studējuši Zemgalē, tad vairākus gadus strādājuši Kurzemē, bet galu galā atgriezušies Zemgalē uz mūžu. Pāris ir vienaudži, jo abi šogad nosvinējuši 70 gadu jubileju. Andrejam tā bija jūlijā, bet Mārītei šīs nedēļas sākumā.Jaunības sapņu zemeMārīte bērnību pavadījusi Madonā. «Tēvs bija sakarnieks, bet māte mājsaimniece. Kopā bijām pieci bērni – brālis un četras māsas. Agrāk to, cik daudz bērniem ir jābūt ģimenē, neviens tā neplānoja kā tagad,» stāsta jubilāre.Mārīte atceras, ka mazotnē viņai, tāpat kā daudziem citiem bērniem, sapņu profesijas bijušas pārdevēja saldumu veikalā vai kinoteātra kasiere. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa aizgājusi studēt uz toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā. «Tur agronomos jau mācījās mana māsa. Viņa man ieteica stāties Mežsaimniecības fakultātē,» atceras jubilāre. Viņu pārtrauc vīrs Andrejs, kurš sievas izvēli pielabo: «Tāpēc, ka tur studēja smuki puiši.» Mārīte un kādreizējais rēzeknietis Andrejs kļuva par kursabiedriem un visvairāk viens otru iepazina daudzo studiju prakšu laikā.Pēc akadēmijas absolvēšanas par nule precētā pāra pirmo darbavietu kļuva Dundagas mežrūpniecības saimniecība (MRS). «Dundaga bija mūsu jaunības sapņu zeme. Ļoti patika šī vieta, te piedzima abas mūsu meitas – Inga un Santa,» stāsta Andrejs. Pēc desmit gadiem, kas pavadīti Kurzemē, ģimene pārcēlās uz šo pusi, kur jau kādu laiku bija iedzīvojies Andreja brālis Visvaldis. Bauskas MRS un tās pēctecī SIA «Bērzkalni» Mārīte strādāja par inženieri, bet Andrejs kādu laiku pat bija liels priekšnieks – Bauskas virsmežniecības valsts virsmežzinis. «Mūsu ticība ir meži,» smej jubilāre, lūkojoties uz vīra medību trofejām – rubeni un daudzajiem briežu ragiem.Laika lēcieniPāris atzīst, ka grūti noticēt, kā laiks paskrējis. Īpaši to var pamanīt, vērojot mazbērnus. «Viss notiek tā periodiski, nespēj sekot līdzi. Vienu brīdi zīdainis, bet jau citu – pieaudzis cilvēks. Ar saviem bērniem tā gan nebija,» stāsta Andrejs. Meita Inga ir Iecavas vidusskolas bibliotēkas vadītāja, bet Santa jau trešo gadu strādā Anglijā. «Ar viņas vārdu sanāk kuriozi, angļiem tas šķiet amizanti, jo tas viņiem asociējas ar Santa Klausu,» skaidro Mārīte. Katru gadu vecāki lido apciemot meitu un ir pamanījuši, ka pa šo laiku daudz kas ir mainījies. «Angļu valodu arvien biežāk uz ielas nomaina krievu, poļu un pat latviešu valoda,» stāsta jubilāre.Lai neieslīgtu bezdarbībā, pāris allaž cenšas sevi nodarbināt. Mārīte ada cimdus, bet Andrejs no abiem visvairāk šiverē pa dārzu. Vēl viņš, kā sieva stāsta, augām naktīm krāmējas gar vecajiem diapozitīviem un filmiņām, kur iemūžināti dažādi ģimenes notikumi. «Vakar ar radiem un kolēģiem, kas atnāca apsveikt Mārīti, sākām runāt par to, kā tehnoloģijas attīstījušās. Sākumā bija plates, tad parādījās lentes, kasetes un kompaktdiski. Agrāk filmēju ar videokameru, tad tā salūza, un tagad pat nezinu, kā es materiālu varu dabūt uz datora,» aizdomājas Andrejs. Viņš modernajām tehnoloģijām allaž cenšas sekot līdzi, tālab iemācījies apieties ne tikai ar digitālo fotokameru, bet arī apstrādāt fotogrāfijas ar populāro datorprogrammu «Adobe Photoshop». «Visu mūžu fotografēju. Pat tagad, kad esmu pensijā, nav laika, lai visas bildes apkopotu,» secina īslīcietis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Meži ir viņu ticība

Kategorijas