Vīra un sievas loma teātrī kļūst par īstenību

2011. gada 16. decembris 00:00

70 gadu jubileju svin Valija Bračka.Baušķeniece Valija Bračka ir dzimusi Ilūkstes novada Bebrenē, kas agrāk ietilpa Daugavpils rajonā. Lai gan pierasts, ka cilvēki, kas nāk no Latgales puses, runā dialektā, taču jubilāres valodā to neizdevās saklausīt. «Tik daudz gadu pagājuši, kopš dzīvoju šajā pusē, un pie mums, bebreniešiem, lielākoties nav tāda akcenta. Tas laikam tāpēc, ka esam sēļi,» aizdomājas Valija.Brīnās par izvēliPar bērnību jubilārei ir daudz un dažādas atmiņas. Valija uzaugusi četru bērnu ģimenē, kur gandrīz katra atvase bija ar septiņu gadu starpību. Viņas tēvs bija metinātājs un strādāja pie tiltu balstiem. «Viņam bija velosipēds, kas apkārtnē bija liels retums. Diezgan bieži ar to brauca uz Jelgavu. Sanāk kādi 180 kilometri. Vairs neatceros, cik daudz laika šāds ceļš prasīja,» stāsta baušķeniece. Brīvajā laikā tēvs spēlējis ermoņikas, savukārt Valija ar mammu dziedājušas baznīcas korī.Mācoties Bebrenes vidusskolā, jubilārei patika literatūra, dziedāšana, kā arī fizkultūra. «Agrāk ļoti daudz sportoju. Ir diplomu kaudze, atsevišķās disciplīnās uzstādīju skolas rekordus, kas vairākus gadus netika pārspēti,» lepojas gaviļniece.Pēc vidusskolas absolvēšanas Valija iestājās Jēkabpils lauksaimniecības tehnikuma grāmatvežu programmā, kas daudziem bija pārsteigums. «Brīnījās par manu izvēli, jo pēc dabas biju ļoti kustīga, spēlēju teātrī un dziedāju. It kā jau varēju mācīties arī vietējā Bebrenes veterinārajā tehnikumā, bet tas mani kaut kā nesaistīja,» atklāj jubilāre.Dzīves skaistākie mirkļiPie diplomdarba Valija strādāja Rundāles kolhozā «Dzirnupe». «Kad bija sadale, no piedāvātajiem variantiem izvēlējos jau iepazīto Bauskas apkārtni. It kā varēju strādāt tuvāk mājām, bet negribēju. Bija cilvēki, kas teica, ka esmu traka, jo nāku no skaistas vietas, bet izvēlos strādāt šitik garlaicīgā vietā, bet man te patika,» stāsta gaviļniece. Deviņus mēnešus viņa nostrādāja par grāmatvedi Īslīcē, kolhozā «Līdums», tad pārgāja uz Panemunes kūdras ražošanas iecirkni Brunavā. Šeit jubilāre iepazina savu vīru Kārli, kas strādāja par šoferi. «Sadraudzējāmies, spēlējot teātri. Vienā uzvedumā mums bija jātēlo vīrs un sieva,» atceras Valija.Drīz pēc tam, kad abi apprecējušies, ģimene pārnāca uz Bausku. Valija darbu atrada Sadzīves pakalpojumu kombinātā, bet Kārlis – ātrajā palīdzībā. Šeit baušķeniece nostrādājusi 38 gadus. Gandrīz tikpat ilgi jubilāre ir dziedājusi korī «Kamarde». Ar šo periodu viņa saista dzīves visskaistākos mirkļus: «Ar kori izbraukājām ārzemes – Čehiju, Vāciju un Poliju. Ne par ko nevajadzēja uztraukties, jo mums bija viss. Autobuss bija piekrauts ar gaļu un maizītēm.»Nu jau septīto gadu jubilāre dzied Bauskas kultūras centra senioru korī «Sarma».Meita iet mātes pēdāsValijas ģimenē ir izaugušas divas pašu meitas Vivita un Ilvija, kā arī Kārļa brāļa meita Zinta, ko pāris pieņēma savā aizgādībā. Jubilāre stāsta, ka ir bijusi vedējmāte trīspadsmit pāriem. Tagad viņas pēdās iet Vivita, kas ievadījusi kopdzīvē desmit pāru. Viņa strādā par bērnudārza audzinātāju Saulainē. Ilvija ir psiholoģe, Zinta – mājsaimniece. Jubilārei ir astoņi mazbērni – pieci zēni un trīs meitenes.Baušķeniecei svarīgi arī krustbērni. Viņi ar savām ģimenēm nedēļas nogalē papildinās Valijas dzimšanas dienas svinības. Plānots, ka tad nelielajā dzīvoklī uzturēsies 38 cilvēki.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vīra un sievas loma teātrī kļūst par īstenību

Kategorijas