Ar mīlestību un bez baltā sniega

2011. gada 23. decembris 00:00

Ziemassvētku izjūtā baltajam sniedziņam nav nekādas nozīmes. Kristus piedzimšana nav ierobežojama meteoroloģiskos jēdzienos, apgalvo Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles katoļu draudzes diakons Gunārs Konstantinovs. Jau 30 gadu ikvienus Ziemassvētkus viņš ir pavadījis, kalpojot dievnamā. Vērtējot laicīgās dzīves kategorijās, Gunārs vienmēr svētkos strādā un ir pateicīgs Dievam par šo iespēju.Traucē ievainojumi Ar diakonu Gunāru Konstantinovu «Bauskas Dzīve» iepazinās Novadpētniecības un mākslas muzejā. Viņš un Jēkaba draudzes pārstāvju plašs pulks nesen bija ieradies aplūkot mākslinieka Valdemāra Helmaņa darbu izstādi «Septiņi eņģeļi».Svētā Jēkaba katedrāle ir Rīgas lielākais katoļu templis, kurā, sākoties Adventes laikam, dievkalpojumi notiek nepārtraukti, taču Gunāram vislielāko saviļņojumu parasti sagādā 24. decembra pēcpusdienas tradicionālā bērnu Svētā mise. Mazie cilvēki Kristus dzimšanas vēsti uztver tik dabiski kā gaisu vai ūdeni. Dieva izjūta viņiem nav piesārņota ar šaubām, kas piemīt gandrīz ikvienam pieaugušam cilvēkam. Mūsu dzīves pieredze un dvēseles ievainojumi visbiežāk traucē uztvert Kristus piedzimšanas vēsti ar sirdi – tieši un nepastarpināti, uzskata diakons.«Mēs esam ievainoti ne tikai sociāli. Mūs daudz vairāk deldē bailes no iznīcības, jo neviens cilvēks nedzīvo mūžīgi. Baiļu slieksnis ir tik augsts, ka aizēno cerību, bet racionālais prāts diemžēl nesniedz atbildes uz vissvarīgākajiem jautājumiem. Kāds garīdznieks reiz man sacīja, ka Ziemassvētku korālis «Klusa nakts, svēta nakts» viņam atgādina «sasalušu» skaņuplati, kas vienā un tajā pašā laikā tiek ieslēgta, bet, tikko tai pieskaras adapters, mūzika uzplaukst. Es domāju, ka ikviens cilvēks Ziemassvētku dievkalpojumā ir piedzīvojis šo brīnumu, kas atkārtojas gadu no gada un vienmēr šķiet neaizmirstams,» spriež Gunārs Konstantinovs. Ierauga patiesās vērtībasSarunā par Kristus dzimšanas svētkiem iesaistās Bauskas luterāņu draudzes locekļi Emīls Dzelzkalējs un Katrīna Zeibote. Abi mācās Bauskas Valsts ģimnāzijā, un katram ir apzināta, nopietna garīgo meklējumu pieredze. Emīls un Katrīna ir ļoti radoši, sabiedriski aktīvi vidusskolēni. Katrīna no triju gadu vecuma dejo tautas deju kopā «Mēmelīte», kurai ir pievienojies arī Emīls. Viņš mācās mūziku, sacer dzeju. Abi ar izcilību beiguši Bauskas mākslas skolu.Emīls dialogā ir vaļsirdīgs: «Kad vēl biju bērns, protams, ka mani visvairāk interesēja dāvanas. Tagad jūtu – jo vairāk pieaugu sirds, nevis prāta gudrībā, jo dziļāk un daudz spilgtāk ieraugu patiesās vērtības: Dievu, ģimeni, draugus. Adventes trešajā nedēļā man ļoti nozīmīga bija jauniešu tikšanās ar priesteri Andreju Mediņu Bauskas bērnu un jauniešu centrā. Īpaši paturu prātā viņa skaidrojumu par Evaņģēlijā daudzviet minētajiem nabagiem. Tie ir cilvēki, kam trūkst nevis mantu vai naudas, bet gan mīlestības. Tas ir neizsakāmi sāpīgāk nekā samierināties ar kāroto, bet neaizsniedzamu lietu, komforta trūkumu.»Bībelē daudzinātie mīlestības augļi Emīlam nozīmē attiecību nenogurstošu kopšanu ar Dievu un saviem mīļajiem. Jaunietis uzsver, ka ir ļoti viegli izjust patiesas simpātijas pret cilvēkiem, kuri patīk un kuri arī pret viņu izjūt simpātijas, bet tas ir virspusējs, vienkāršots un pašam tīkams ceļš. «Mana iekšējā izaugsme sākas, kad es apzināti mācos iemīlēt tos cilvēkus, kuriem nepatīku. Jā, es kļūdos, reizēm dusmojos, bet nenožēloju, ka esmu izvēlējies sarežģīto variantu,» teic Emīls. Viņš vairākkārt uzsver, ka ieraudzīt garīgo vertikāli ir palīdzējusi divus gadus jaunākā draudzene Katrīna. Abu jauniešu draudzības sākumā viņai jau bija individuāla ticības dzīves pieredze. Lūgšanu kupols Katrīna Zeibote droši vien nerak-sturīgi visās prāta un radošuma jomās veiksmīgai 16 gadu vecai meitenei atklāj: «Cenšos arvien vairāk būt klusumā ar Dievu, lai mācītos mīlēt ne tikai savu ģimeni, bet visus cilvēkus. Mana galvenā lūgšana ir pavisam vienkārša. Tā sākas ar vārdiem: «Dievs, māci man saredzēt Tavus bērnus tādus, kā Tu to redzi!» Dažreiz eju pa ielu un piepeši jūtos it kā būtu ietverta lielas mīlestības kupolā. Šogad Adventes laikā sargājošā vibrācija bija ļoti spilgta.»Emīls un Katrīna katru svētdienu apmeklē Bauskas luterāņu draudzes dievkalpojumus, bet, Katrīnasprāt, «ticība jau nebeidzas brīdī, kad aizveras dievnama durvis». Personiskas attiecības ar Dievu un Viņa gaisma ar cilvēkiem veidojas tieši starplaikos,» uzskata Katrīna.Ziemassvētkus abi jaunieši vispirms svin savā ģimenē. Pēc tam satiekas un piedalās kopīgā svētdienu rosībā kristīgajās draudzēs un, protams, arī līdzaudžu saietos. Katrīna ir ievērojusi, ka skolasbiedri aiz mākslotas bravūras nereti slēpj ilgas pēc atklāsmēm un iekšējas pieredzes, kas ir daudz, daudz dziļāka par jauniešu ikdienas tradicionālajām izpausmēm. «Mēs nevienu necenšamies pārliecināt, ka mūsu izvēlei ir jāseko, ka mēs varētu būt «pareizi», dievbijīgie un tālab citādi it kā atšķirīgi. Mēs atbildam uz jautājumiem, ja kādu tie interesē. Ticība ir ļoti privāta un diskrēta joma,» apgalvo Emīls un Katrīna. Viņai ir 16, bet Emīlam – 18 gadu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar mīlestību un bez baltā sniega

Kategorijas